Patriotisma zīmē
– Varu teikt, ka Luksemburgā šogad bija vērojams
Latvijas faktors. Mēs atzīmējām 95 gadus, kopš Luksemburga de iure 1922.
gadā atzina Latvijas valstiskumu, un 25 gadus, kopš tā atkal atjaunoja
diplomātiskās attiecības ar neatkarību atguvušo Latviju, – valsts svētku
99. gadadienā pauda Latvijas vēstniece Nīderlandē, Beļģijā un
Luksemburgā V. E. Ilze Rūse. – Abas šīs valstis izmēra ziņā ir mazas,
bet abas godprātīgi stiprina Eiropas vērtības.
Vēstniece uzsvēra, ka novembris latviešiem ir patriotisma mēnesis – patriotisms saistās ar Lāčplēša dienu un Latvijas valsts dzimšanas dienu: – Patriotisms ir ar lentītēm uz atloka apliecināta mūsu apziņa, tā ir attieksme, ko nēsājam sev līdzi ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Patriotisms nozīmē dzimtenes un valsts mīlestību, darbošanos tās labā, aizstāvot to vārdos un darbos. Faktiski tā ir mūsu rīcība, ko parādām visa gada garumā. Būtu svarīgi, ka savu piederību valstij, patriotisma izjūtu mēs spētu ieaudzināt, jo tā nenāk pati no sevis, tā nāk no ģimenes un skolas. Jo tālāk esam no Latvijas, jo lielāka atbildība to ikdienā uzturēt.
Ilze Rūse piebilda, ka šogad Rīgas drošības konferences laikā tika uzdots jautājums par to, kurš būtu gatavs atdot savu dzīvību par ģimeni, kurš būtu gatavs to atdot par savu valsti un kurš – par Eiropu. – Neiedziļinoties aptaujas rezultātos, varu teikt, ka patriotisms balstās uz mūsu spēju definēt vērtības un ikviena cilvēka patriotisko rīcību. Atbalstu savai valstij un tautai nosaka šo vērtību un rīcības attiecība, tāpēc būsim savas valsts patrioti gan vārdos, gan darbos! – vēlēja vēstniece.
„Latvijā folklora nereti ir svešāka"
Latviešu valsts svētku sarīkojumā tika uzsvērts, ka biedrība „Luksemburga Latvija" Latvijas diasporā ir līdere pēc aktivitāšu skaita un īstenoto notikumu kvalitātes. Latviešu pasākumos allaž klātesoša ir arī folkloras kopa „Dzērves" un „Mazās dzērves", ko vada Aiga Ožehovska.
Pēc statusa Aiga ir ES ierēdne. Viņas dzīvesbiedrs ir vācietis, bet diskusijā par identitātes saglabāšanu vīra nostāja ir atbalstoša: „Vissvarīgākais ir nodot tālāk nevis pelnus, bet uguni!" Ar saviem četriem bērniem Aiga runā latviski un dzied kopā ar viņiem arī latviski.
– Folkloras kopa „Dzērves" darbību uzsāka 2007. gada martā, un uz pirmo mēģinājumu atnāca trīs mammas un pieci bērni, – atcerējās Aiga. – Izvilku akordeonu, ko biju spēlējusi Saldus mūzikas skolā, un nospēlēju dziesmas „Kumeliņi, kumeliņi", „Kur tu teci, gailīti" – pašu vienkāršāko, ko latviski varam dziedāt. Bērniem tas iepatikās, un arī vecākiem pēc laika radās vēlme pulcēties un izdziedāt latviešu tautas dziesmas. Pārliecības vadīti, ciemos no Latvijas uzaicinājām folkloras kopu „Grodi", kas mūs satvēra ar visdziļākās folkloras burvību. Sapratām, ka arī mēs varam. Tikāmies katru otro svētdienu un strādājām: bērni gāja rotaļās, apguva savas dziesmas, pieaugušie atdalījās un apguva ko nopietnāku. Pats sākums bija īpaši patriotisks. 2004. gadā daudzas ģimenes bija pārcēlušās uz ārzemēm, sākušas Luksemburgā strādāt un bija izjūta – ja neesam mājās, vajag kaut sirdīs uzbūvēt mūsu mazo Latviju. Ikdienā savā zemē neesam, bet darīsim tā, it kā mēs tur būtu. Tā nu Luksemburgā svinam Lieldienas, Jāņus, mūsu bērni ir izauguši ar latvisko tradīciju. Daudzi pieaugušie ir izgājuši folkloras skolu, uz šejieni braukušas folkloras kopas no Latvijas, tagad jau paši veidojam savu repertuāru, savas improvizācijas. Dziedam prieka pēc un arī uzstājamies. „Dzērves" ir bijušas trijos folkloras festivālos „Baltica", divos Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos, Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Pošamies arī nākamgad doties uz simtgades svētkiem. Esam uzstājušies Briselē, Minsterē, nupat rudenī bijām latviešu kultūras centrā Bērzainē pie Fraiburgas. Svarīgi ir izdzīvot ikdienā to, kas esam. Ir ierakstīts CD „Dzērves kāsī" (2012) un sniegti daudzi koncerti, popularizējot latviešu tradicionālo kultūru. Folklora ir radoša joma – var dziedāt, dejot, piesist bungas, iet kalnā, svinēt gadskārtas, nav bērni jāatstāj mājās, visi esam kopā.
Vadītāja piebilda, ka iesākumā bijuši vairāki dalībnieki, kas neslēpa –
Latvijā ar folkloru viņi nemūžam nebūtu nodarbojušies, bet Luksemburgā tā kļuvusi par viņu dziļāko izpausmes formu.
„Dzīve ārzemēs latviskumam pievērš vēl vairāk"
– Kopt latvietību Luksemburgā nav grūti, jo mūsu šeit ir daudz, – tiekoties Latvijas valsts svētku svinību sarīkojumā, „Staram" teica Inese Groza.
Inese nāk no Rēzeknes, viņas vīra Gunāra dzimtene ir Madona. Pēc apprecēšanās pirmos septiņus gadus abi dzīvoja Ērgļos, pēc tam ģimene pārcēlās un Rēzekni, Rīgu, vēl pēc laika – uz Luksemburgu un Vāciju.
– Manī nav bijusi doma ārzemēs integrēties, – turpina Inese. – Ar integrāciju saprotu aktīvu piedalīšanos vietējā dzīvē, un to Vācijā vai Luksemburgā nemaz nevēlos. Ciematā, kurā ar vīru dzīvojam, ir 2,5 tūkstoši iedzīvotāju, 45 dažādas tautības, lielākā daļa strādā Luksemburgā. Esmu pašnodarbinātā, pēc pamatizglītības – pediatre. Vācijā izveidoju savu kosmētisko kabinetu, mana klientūra ir latvieši. Vīrs strādā par tulku Eiropas Parlamenta mītnē Luksemburgā. Šī darba dēļ nu jau trīspadsmito gadu esam šeit. Dzīvot Vācijā vai Luksemburgā ir ērti, bet to, ko sniedz Latvija – kultūras pasākumus, sakņu izjūtu un emocijas -, šī vieta nedod. Ik divos mēnešos reizi dodos uz Latviju, uzsūcu latvisko un tad enerģētiski uzlādēta atgriežos atpakaļ.
Ineses un Gunāra ģimenē ir trīs dēli, visi jau pieauguši un devušies savās gaitās. Jaunākajam ir 26 gadi, vecākajam – 31.
– Vecākais dēls strādā Latvijā par datorgrafikas dizaineru, vidējais dēls pabeidza Eiropas skolu Luksemburgā, Nīderlandē ieguva bakalaura grādu socioloģijā, gadu pastrādāja Luksemburgā, tad pārcēlās uz Latviju, kur jūtas laimīgs, – informēja māmiņa. – Jaunākais dēls šobrīd ir Nīderlandē, sāka studēt arheoloģiju, pārdomāja, ir sava ceļa meklējumos. Arī viņš pieļauj domu atgriezties Latvijā.
Tā kā Inese Groza ir pašnodarbinātā un viņas darbs rit mājās, socializācija latvietei ir ļoti būtiska. – Priecājos, ka latviskās aktivitātes Luksemburgā ir ļoti plašas. Latviskuma kopšanā, dzīvojot Latvijā, tik aktīvi nepiedalījos. Te mums ir koris „Meluzīna", kurā dziedu, ir folkloras grupa „Dzērves", kurā darbojos, brauc mākslinieki no Latvijas, ar kuriem pēc uzstāšanās satiekamies, iepazīstamies personiski. Kopā ar Daini Baldzēnu, kas ir Austrasbērns, reizi mēnesī rīkojam dziesmu vakarus, izdziedam Imanta Kalniņa dziesmas. Latvietības te ir tik daudz, ka nejūtu vajadzību pēc kā cita. Un esmu gandarīta, ka uzturēšanās ārzemēs manī vēl vairāk raisījusi patriotiskās, latviskās jūtas.
29.11.2017.