Latviešu saksofoniste, madoniete Ilze Lejiņa Francijā dzīvo desmit gadu.
Kopā ar vīru – franču saksofonistu Fredu Ormēnu (Fred Hormain) un
meitām – Maiju (7 gadi), Ievu (6 gadi) un Kristu (11 mēnešu) – Ilze
regulāri brauc uz Latviju. Tad bērni tiek uzticēti vecmāmiņai vai
auklei, bet pieaugušie dodas koncerttūrē pa visu valsti.
Duetu „Viņš un
Viņa" esam iepazinuši arī Madonā un Cesvainē. Tāpat koncertus laikā, kad
Ilze spēlēja Rīgas saksofonistu kvartetā. Francijā Ilze ir iejutusies –
ārzemēs viņa jūtas komfortabli un droši. Vasarās gan pietrūkstot ūdeņu –
ezera, kāds ir tikai līdzās vecmāmiņas mājai Dzērbenē. Tomēr tautas
gudrība māca – mājas ir tur, kur ir tava ģimene, un Ilzes ģimene ir
Francijā.
– 2006. gadā iepazinos ar Fredu, gadu viens pie otra ceļojām, 2007. gadā ar visām istabas puķēm pārcēlos uz Franciju, – atceras Ilze. – Mašīna, ar kuru braucām, bija piekrauta puķu podiem; saksofoniem un citiem mūzikas instrumentiem.
Jautāta, vai nebija nedrošības pārcelties uz citu valsti, Ilze purina galvu: – Esmu ceļotājas tips, viss jaunais mani saista. Tomēr gadu Francijā nevarēju iedzīvoties, tikai pēc tam jutos iederīga. Latvijā vadīju meiteņu saksofonu kvartetu „n[ex]t", biju koncertmeistare pūtēju orķestrī „Rīga", gāju uz Latvijas Nacionālo operu, kur simfoniskajā orķestrī spēlēju partitūras, pārceļoties viss tika nogriezts kā ar nazi. Iekšēji pārmaiņas man vajadzēja, jo vāveres ritenis griezās strauji, bet, izlecot no tā, nokļuvu pilnīgi citā pasaulē. Sākums bija grūts – nebija valodas, nebija darba, bet Freds ātri atrada skolu Francijā, kurā sāku strādāt – mācīju saksofona un klarnetes spēli, ielecu franču valodā, tas deva pozitīvu rezultātu. Freds ir ļoti komunikabls, viņam ir daudz draugu – bieži savās mājās rīkojām vakariņas, devāmies ciemos arī paši, bez valodas zināšanām jutos kā tumšā mežā. Pēc gada viss mainījās, biju aklimatizējusies.
– Kontakti ar Latviju taču netika pārrauti?
– Protams, ka ne! Daudz un bieži braucam uz Latviju, un reizēm tas notiek, pateicoties Fredam. Viņš iniciē tūres, koncertus, Fredam ļoti patīk Latvija. Freds uzstājas ne tikai mūsu kopējā projektā „Viņš un Viņa", bet arī spēlē kopā ar citiem mūziķiem, arī citos sastāvos. Savā žanrā – džezā un funk mūzikā – Freds ir spēcīgs un mūziķu aprindās kļūst aizvien atpazīstamāks.
– Vai Francijā uzturi latvietību? Vai centies to ienest bērnos?
– Ikdienā runājam latviski, meitenes apgūst latviešu tradīcijas, viņām ir savs tautastērps. Priecājos, ka netālu darbojas folkloras kopa „Dzērves", svinam Jāņus un citus gadskārtu svētkus. Ilgāku periodu meitenes piedalījās folkloras kopā un joprojām „Mazajām dzērvēm" pievienojas lielāku pasākumu laikā. Manas aizņemtības dēļ uz mēģinājumiem netiekam, nevaru izbraukāt, bet pamats ir ielikts, redzēs, kā būs tālāk. Latvietība ārzemēs jāuztur regulāri, citādi franču gars ņem virsroku.
– Kādus jūti latviešus Luksemburgā, Francijā?
– Mēs dzīvojam uz valstu robežas. Francijas latvieši pārsvarā pulcējas Parīzē, regulāri saņemu uzaicinājumus viņiem pievienoties. Parīzē ir arī latviešu skola, tiek svinēti svētki, bet līdz Parīzei ir 300 kilometru, mums tuvāka ir Luksemburga – 25 kilometri. Līdz ar to tiekos ar latviešiem, kas dzīvo tur. Kopīgais vienojošais mums, protams, ir saknes, patīk kopā padziedāt, uzturēt latviskās tradīcijas. Un latvietības kopšana vispirms jau ir bērnu dēļ. Kamēr bērni ir mazi, ikviens meklē iespēju, kur latvietību apgūt. Sākumā meitenes vedu uz Luksemburgas latviešu skoliņu, kur pati mācīju mūziku. Piedāvājumu ir daudz, tikai tie jāizzina un jābrauc sastapt.
– Luksemburgā tu šobrīd arī strādā.
– Strādāju valsts skolā, kas sadarbojas ar visām apkārtnes pilsētām.
Francūži ļoti labprāt mācās mūziku, varbūt bez lieliem mērķiem kļūt par profesionāliem mūziķiem, vairāk savam priekam.
Strādāju arī sava ciema Volmerange les Mines mūzikas skolā, kur gan esmu direktore, gan mācu instrumentu spēli. Ciema skoliņā ir 90 audzēkņu. Viņi apgūst pūšamos instrumentus: saksofonu, klarneti, flautu, trombonu, trompeti, arī klavieres, vijoli, ģitāru, basģitāru un bungas. Skolā ir astoņi skolotāji, mācās arī mazie bērni. Pagājušajā gadā uzsākām jaunu apmācības kursu „Muzikālais bērnudārzs četrgadīgajiem". Skolā iestājās pieci bērni, šogad – divdesmit mazie. Vēl mums ir sagatavošanas klase un pērn izveidojām solfedžo grupu pieaugušajiem. Divu gadu laikā pieaugušie apgūst pamatus teorijā un tie, kas vēlas, arī instrumentus. Jaunāko audzēkņu vecumu jau minēju, bet manam vecākajam audzēknim bija astoņdesmit. Daudzi pieaugušie izvēlas vijoles spēli – dāmas pēc darba nāk uz mūzikas skolu, vēlas atpūsties, atbrīvojot prātu no ikdienas rūpēm. Francūži ir muzikāli, saviesīgās ballītēs viņi dzied, tikai viņiem nav tautas dziesmu un folkloras, viņi dzied jaunākas dziesmas – Edītes Piafas un Džo Dasēna repertuāru.
– Ko no tevis pieprasa direktores darbs?
– Skolā vairāk esmu kā menedžere. Kontaktējos ar pedagogiem, vecākiem, skolēniem, saskaņojam programmas, organizējam koncertus.
Svarīgi, ka mūzikas skolas ietvaros darbojas pūtēju orķestris. Tas dibināts 1927. gadā, un šī kolektīva tradīcijas ir ļoti pamatīgas. Orķestris, piemēram, svin svētās Cecīlijas dienu. No sava vidus izvēlas jaunu meitu un puisi – goda pāri, un tad no rīta ap astoņiem viss sastāvs ierodas pie puiša vecākiem – spēlē, cienājas, pēc tam spēlēdami visi dodas pie meitas, kur tiek uzņemti līdzīgi. Pēc izciemošanās kolektīvs un mūzikā saprecinātais pāris iet uz kultūras namu, kur sarūpēts cienasts un notiek ballīte.
Vēl svarīgas svinības orķestrim notiek 1. maijā, kad ir maijpuķīšu svētki. Kādreiz spēlētāji paši devās uz mežu, saplūca maijpuķītes, izveidoja mazus pušķīšus, staigāja pa ciematu mūzikas pavadībā, pārdeva tos un pretim saņēma labu naudu.
Rudens svētkos savukārt ciematā ierodas karuseļi. Tā ir ģimene, kas nedēļu piedāvā šādu izklaidi, bet orķestris pavada svētkus spēlējot. Galvenā doma ir savākt līdzekļus orķestra pastāvēšanai. Tā kā valsts orķestri nefinansē, ir tikai pašvaldības atbalsts, jārīkojas arī pašiem.
– Ir teiciens, ka francūži prot dzīvi svinēt. Vai tā ir?
– Ir pienākumi, noteiktas darba stundas, laiks, kuru veltām bērnu izglītošanai, bet pārējais laiks mums visiem ir brīvs – veidojam savu ritmu. Ir bijuši brīži, kad laiks apstājas, debesis ir zilas un viss tā sakrīt, ka ir pilnības un absolūtas laimes izjūta. Arī katrs koncerts ir kā svētki. Lielais darbs notiek pirms tam, bet koncerts ir rezultāts, tie ir svētki. Kādreiz pirms uzstāšanās bija pamatīgs stress, tagad spēju izbaudīt mirkli. Un, ja pats izbaudi, arī klausītājs to jūt, ļaujas mūzikas varai.
29.11.2017.