Rīt Latvija atzīmēs sava valstiskuma 99. gadadienu. Esot tikai soli no simtgades, varam nedaudz norimt, piestāt un atskatīties uz to, kāds mūsu valstij ir bijis šis laika periods.
Zinu, ka joprojām tiek lauzti šķēpi par to, no kura brīža Latvija uzskatāma par neatkarīgu valsti. Kuri laika nogriežņi ir un kuri nav ieskaitāmi Latvijas kā valsts pastāvēšanā. Taču, manuprāt, lietderīgi ir raudzīties uz kopainu un nepazaudēt sevi detaļās. Šāda uzvedība nereti liecina, ka vēlamies akcentēties tikai uz labo, pozitīvo, kas saistās ar Latviju, aizmirstot par to, ka mūsu vēsturē ir bijušas arī tumšākas lappuses, kuras melnā krāsā ne vienmēr ir krāsojis tikai kāds ārējs spēks. Gardāko gabaliņu izlasīšana no viras visbiežāk raksturīga brīžos, kad gaidām kādu nozīmīgu notikumu, un valsts simtgade nav izņēmums. Arī šajās dienās akcentu liekam uz to, kā Latvijas valsts neatkarība tika izcīnīta, mazāk vērības pievēršot tam, kā to zaudējām. Godājot citu cilvēku veikumu un daudzkārt arī upuri, pateicoties kuram Latviju šobrīd varam dēvēt par neatkarīgu valsti, nedrīkstam aizmirst arī par kļūdām, kas tika pieļautas starpkaru periodā un tiek pieļautas joprojām.
Aizvadītais gadsimts mums neatkarību vairākkārt ir gan dāvājis, gan laupījis, un tas, šķiet, atstājis dziļu psiholoģisku traumu sabiedrības kolektīvajā apziņā, un no tās netiekam vaļā. Joprojām nevis jūtamies droši par savu zemi, bet nemitīgi drebam – ka tik kas nenotiek un ko par to domās citi. No šī mazas, vājas nācijas kompleksa Latvijas tautai nākamajā gadu simtenī jāatbrīvojas uz visiem laikiem. Ravējam no valodas ārā apzīmējumu „mazs" brīžos, kad runājam par savu valsti, savu tautu. Salīdzinājumā ar visumu jebkas būs mazs, bet ar atomu – milzīgs.
Pēdējā gada laikā vairāk nekā citkārt gadījies intervēt cilvēkus jau senioru vecumā (daži mūža ilgumā jau pieskaitāmi Latvijas vienaudžiem), un sarunas gaitā pievēršamies arī valsts simtgadei. Zīmīgi, ka teju visi kā lielāko priekšnoteikumu valsts turpmākai pastāvēšanai min latviešu valodu, kas, viņuprāt, ir apdraudēta. Un, kas pats dīvainākais, draudus savai valodai visbiežāk radām paši, necienot tās lietojumu un kapitulējot pasaulē izplatītāko valodu priekšā. Kosmopolīts teiks – kur problēma? Angļu, krievu, ķīniešu u. c. ir internacionālās saziņas valodas, kurās komunicē daudz cilvēku visā pasaulē. Ar latviešu valodu nekur tālu netiksi. Šādos brīžos svarīgi atcerēties, ka cilvēks valodā ne tikai runā, bet arī domā. Jo mazāks cilvēku skaits runās latviešu valodā, jo mazāk paliks to, kas spēj domāt latviski.
17.11.2017.