Katru gadu Lāčplēša dienā – 11. novembrī – daudzviet Latvijā notiek lāpu gājieni, tiek iedegtas svecītes un pieminēti tie karavīri, kuri cīnījušies par to, lai Latvija būtu brīva. Arī Madonas centrā – Saieta laukumā (tiesa gan, 10. novembrī) – pulcējās pilsētas skolu jaunieši, pedagogi, kā arī iedzīvotāji, kas, iededzot lāpas, devās ikgadējā lāpu gājienā uz Liseskalna kapiem, kur atrodas piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem karavīriem.
Katru gadu piemiņas pasākumu, kurā, godinot mūsu tautas varoņus, līdztekus lāpu gājienam skan dzeja, atmiņu stāsti un dziesmas, organizē kāda no pilsētas skolām. Šogad tā bija Madonas Valsts ģimnāzija.
Spītējot lietum un vējam, skolēni, kā arī pedagogi un citi pieaugušie, tostarp vairāki Nacionālās apvienības Madonas nodaļas pārstāvji (viņu vidū arī Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora un domes deputāte Antra Gotlaufa), iededza lāpas un mēroja ceļu cauri pilsētai līdz Liseskalna kapiem.
Pulcējoties piemiņas vietā, ģimnāzijas skolēni akcentēja Latvijas varoņu lomu neatkarības izcīnīšanā un nostiprināšanā. Citējot publicista Jāņa Lapiņa rakstīto par varonību, viņi minēja, ka „varonība ir drosme uzņemties lielu risku, kas var apdraudēt pat dzīvību. Varonis ir arī lielas atbildības izjūtas pilns. Bez varonības gara nav brīvības. Nav vīrišķā mirdzuma un cēluma. Varonība paceļ ne tikai pašu varoni, bet ceļ augstu visu tautu. Latviešu karavīrs ir sastopams visos gadsimteņos, un no latviešu karavīru vidus, īpaši no leģendārajiem strēlniekiem, nākuši simtiem spējīgu tautsaimniecības, zinātnes un kultūras darbinieku, kas apliecina latviešu tautas vitālā spēka esību".
Piemiņas pasākumā pulcējušos skolēnus un pieaugušos uzrunāja Zigfrīds Gora.
– Lāčplēša diena – brīvības cīņās kritušo karavīru atceres diena – ir spilgts pierādījums tam, ka mūsu tautai ir vērtības, par kurām vērts atdot savu dzīvību. Tas ir visaugstākais, ko cilvēks var dot – savu dzīvību pret brīvību. Domājot par brīvības cīņām, mēs parasti atminamies Cēsu kaujas, Bermontiādi, kaujas pie Ventas un cīņas par Latgali, taču tie nebūt nebija vienīgie notikumi, kas raksturo mūsu karavīru cīņu pret pretinieku. Karadarbība notika gan frontes aizmugurē, gan jau atbrīvotajā teritorijā, jo tolaik norisinājās izmisīga un vienlaikus principiāla cīņa par to, kāda izskatīsies Latvija, kāda būs tās nākotne. Arī vietā, kur šobrīd atrodamies – Liseskalna kapos -, atdusas karavīri, kurus jau no ienaidnieka šķietami atbrīvotā teritorijā pārsteidza pretuzbrukums. Daudzi karavīri tika sagūstīti un vēlāk nogalināti. Cīņa par Latvijas brīvību bija nežēlīga, un mums augstu jāvērtē savi varoņi, kuri krita kaujās, taču izcīnīja pašu svarīgāko – Latvijas brīvību un valsti, kur varam runāt savā valodā un piepildīt nacionālās identitātes idejas. Būsim arī turpmāk stipri savā garā un godināsim mūsu varoņus! – sacīja Zigfrīds Gora, noliekot ziedus pie pieminekļa brīvības cīņās kritušajiem.
Lāčplēša dienas svinēšanas tradīcijas gluži kā Latvijas valsts ir teju 100 gadu senas, taču nemainīgi šī diena saistījusies ar nacionālo varoņu, gan dzīvu, gan jau aizsaulē aizgājušu, piemiņu.
Pirmo reizi Lāčplēša dienu atzīmēt sāka 1920. gada 11. novembrī – gadu pēc tam, kad Bermontiādes laikā Latvijas bruņotie spēki ar Rīgas līcī izvietoto franču un britu kuģu artilērijas atbalstu pēc gandrīz mēnesi ilgušām cīņām Pārdaugavā sakāva Pāvela Bermonta-Avalova komandēto un Rīdigera fon der Golca atbalstīto Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju (lai gan pilnībā no Latvijas iebrucējus izdevās padzīt tikai gada beigās, Rīgas atbrīvošanu 11. novembrī simboliski uzskata arī par uzvaru Latvijas brīvības cīņās). Sākotnēji 11. novembris nebija oficiāli atzīta svētku diena, bet tikai Lāčplēša Kara ordeņa svētku un pasniegšanas diena. Tas mainījās 1928. gada 11. novembrī, kad ordeni pārstāja pasniegt un Lāčplēša diena kļuva par armijas svētku dienu, ko arvien plašāk sāka svinēt visos armijas garnizonos, rīkojot parādes, mielastus, izrādes, koncertus un citus svinīgus pasākumus, uz kuriem ielūdza un īpaši godināja ordeņa kavalierus. Lāčplēša Kara ordeni piešķīra par kaujas nopelniem Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija devuši lielu ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu. Kopumā pasniegti 2146 Lāčplēša Kara ordeņi. To jau pēc nāves piešķīra arī Latvijas bruņoto spēku pirmajam virspavēlniekam, pulkvedim Oskaram Kalpakam.
1930. gadu beigās svētkos īpaši sāka pieminēt karos veselību zaudējušos karavīrus, un ap 1935. gadu 11. novembra oficiālais nosaukums bija Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētki. 1939. gada 11. novembrī notika pēdējā Lāčplēša dienas parāde, kurā vienlaikus atzīmēja arī Latvijas armijas 20. gadadienu.
Par to, ka par simbolu gan ordenim, gan atceres dienai tika izvēlēts Andreja Pumpura eposa centrālais tēls Lāčplēsis, daļēji var pateikties Kārlim Skalbem, jo jau 1919. gada oktobrī latviešu literāts, laikraksta „Jaunākās Ziņas" literārās daļas redaktors un Tautas padomes loceklis Latvijas bruņoto spēku cīņu pret vāciešu un krievu veidoto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju simboliski bija salīdzinājis ar Andreja Pumpura eposā „Lāčplēsis" aprakstīto, arī Daugavas krastos notikušo Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku, bet Latvijas bruņoto spēku karavīru cīņas sparu nodēvēja par „Lāčplēša garu".
Okupācijas gados Lāčplēša diena atzīmēta netika, taču tradīcija visai ātri atjaunojās, Latvijai cīnoties par neatkarību un to atgūstot. Šis laiks ir nesis savas – jaunas Lāčplēša dienas svinēšanas tradīcijas – gan logā iedegtu svecīti, gan lāpu gājienus. Tas, ka, gadiem ejot, neaizmirstam tos, kuri cīnījušies par Latvijas brīvību, ir cieņas apliecinājums viņu piemiņai un ieguldījumam valsts pastāvēšanā.
14.11.2017.