Pirmie eiropieši, kuri nogaršoja cukurniedru sulu, bija Maķedonijas Aleksandra Lielā karotāji – viņa karavadonis Nearhs 327. gadā pr. K. stāstījis, ka Indas upes krastos aug niedres, kas „dod medu, gan bez bitēm". Diemžēl par šo atklājumu ātri aizmirsa.
No Indijas cukurniedres nonāca Persijā, tur ap 600. gadu cilvēki iemācījās no niedru sulas kristalizēt balto cukuru. Sveķiem līdzīgā niedru sula, no kuras iztvaicēts liekais mitrums („jēlcukurs"), antīkajā pasaulē, visvairāk – Romā, bija pazīstama jau no I gs. Pārtikā gan saccharum varēja atļauties lietot tikai paši bagātākie, toties ārsti uzskatīja, ka tā ārstē visdažādākās kaites, to ieteica lietot pat kā acu pilienus redzes uzlabošanai. Ar kristālisko cukuru ap 1100. gadu Eiropu iepazīstināja galvenokārt no Svētās zemes atgriezušies krusta karotāji. Protams, tā bija izteikta luksusprece; cukuru savā darbā „Parsifals" apdziedāja izcilais viduslaiku dzejnieks Valters fon Ešenbahs. Sākās mēģinājumi cukurniedres audzēt Eiropā, tie nebija sekmīgi. Kolumba otrajā braucienā uz Vidusameriku aizvestie stādi gan tur iedzīvojās ļoti labi, ap 1500. gadu jēlcukuru pamatā jau ieveda no Rietumindijas salām. 16. gs. beigās atrada modernāku cukura rafinēšanas paņēmienu, cukura ražošana palielinājās, tas kļuva lētāks. 1800. gadā pasaulē pārstrādāja ap 250 tūkst. tonnu jēlcukura.
Bet niedrēm jau bija radies konkurents – 1747. gadā vācu ķīmiķis Andreass Sigismunds Marggrafs atrada cukuru vienā no lopbarības biešu šķirnēm, bet 1801. gadā viņa kolēģis Francs Karls Ahards izstrādāja biešu cukura ražošanas pamatus, un Kunernē (Šlēzvigā, Vācijas ziemeļos) darbu sāka pirmā biešu cukura fabrika. Straujo biešu cukura ražošanas attīstību veicināja Napoleona ieviestā Eiropas kontinentālā blokāde – pārjūru tirdzniecība tika stipri ierobežota.
1840. gadā Dačnicas (Bohēmijā) cukura rafinētavas direktora Jakoba Kristofa Rada sieva, klājot viesību galdu, centās atskaldīt sīkākus gabaliņus no cukurgalvas (15-20 cm augsta konusa), savainoja pirkstu un sašutusi lūdza vīram izgatavot mazākas cukura porcijas. Rads izgudroja speciālu cukura spiedi un, neļāvis sīkajiem cukura kristāliņiem izveidot cukurgalvu, tos saspieda mazā kubā, izveidojot cukurgraudu. Pirmo viņš sievai uzdāvināja, nokrāsojis sarkanu – Rada kundze toreiz asiņainos cukura gabaliņus neizmeta, bet arī lika viesību galdā. Cukurs taču bija pārāk dārgs… Ap 1850. gadu cukuru plaši ražoja rūpnieciski, līdz ar to cenas krita. 1900. gadā pasaulē ražoja ap 11 milj. t cukura, pusi – no bietēm.
Patlaban lielākie cukura ražotāji ir Brazīlija, Indija, Eiropas Savienība, Taizeme, Ķīna, ASV. Latvija savas trīs trīsdesmitajos gados uzbūvētās cukurfabrikas –
Jelgavā, Krustpilī, Liepājā – slēdza deviņdesmitajos…
10.11.2017.