Par Jāņa Zālīša Sausnējas pamatskolas sākumskolas skolotāju DACI DOMBROVSKU tiešām var pārsteigti jautāt – kā to visu var paspēt? Darbs skolā, internātā, viņa vada rokdarbu pulciņu „Prasmīgās rokas", nupat arī kļuvusi par Ērgļu novada bāriņtiesas locekli, bez tam mājās ir vēl sava neliela saimniecība, par ko jātur rūpes. Turklāt arī brīvajā brīdī viņa nesēž vis laiski pie televizora, bet vislabprātāk tamborē, ada, tapo vai izgatavo apsveikuma kartītes un dažādus dekorus.
– Dažreiz es saku – kaut būtu man desmit rokas! Bet būtībā jau, ja vien dari, visu var paspēt un izdarīt, – uzskata Dace Dombrovska.
Ar Sausnēju viņas ģimenes dzīve un darba gaitas saistītas kopš 1983. gada. Dzimusi un mācījusies Odzienā, pēc tam apguvusi bērnudārza audzinātājas profesiju Rīgas pedagoģiskajā skolā. Dace atminas: – Iepazinos ar vīru, viņš jau strādāja Sausnējas pamatskolā, tā mani šurp pārvilināja. Visus šos 34 gadus pamatskolā arī esmu nostrādājusi.
Rokdarbi viņai ir lielākā aizraušanās – gan pašai mājās kaut ko darinot, gan skolā kopā ar bērniem. Kad tuvojas kādi svētki, tad ir ko iespringt, jo jāizdekorē telpas, sienas un logi abos skolas stāvos. Tas viss balstās uz Daci, jo viņa izvirzīta kā skolas dekorētāja, skolotāja smej.
Tuvojoties 18. novembrim, viņa jau izdomājusi, ka kopā ar bērniem, izkrāsojot rūtiņas, tiks darināti latvju raksti. Tāpat jāapdomā idejas Ziemassvētkiem, jo pagastā dekorus plānots veidot pēc vienas tematikas.
Dace Dombrovska pastāsta, kur smeļas ierosmi: – Idejas rodas, kaut kur aizbraucot. Rūpīgi pētu, kādi citur ir veikalu skatlogi, kompozīcijas pie ēkām, iestādēm, māju pagalmos. Ja meita Rīgā ko interesantu ierauga, arī man atsūta. Ja kas iekrīt acīs, ko līdzīgu cenšos uztaisīt. Ļoti daudz arī internetā, protams, var atrast, lieliskas idejas ir pinterestā. Ieraugu, uzzīmēju, sēžu un gudroju, kā to uztaisīt. Tā tie vakari paiet, reizēm līdz pat pulksten 24, sevišķi, ja kādi svētki nāk.
Lai gan darbu skrējiens Dacei ir iespaidīgs, nodošanās rokdarbiem viņu relaksē, tas netiek uzskatīts par pienākumu. – Kad reizēm ir slikts garastāvoklis vai skolā kāds bērns nokaitinājis, uzreiz ķeros pie rokdarbiem. Tas mani tiešām nomierina. Ja bērni skolā redz, ka kaut ko taisu, tas viņus ieinteresē, grib palīdzēt. Bija man audzēknis, liels palaidnis. Viņš ieraudzīja, ka tapoju, arī gribēja pamēģināt. Un iemācījās! Gan tapot, gan tamborēt, – rokdarbu pozitīvo ietekmi uzsver skolotāja.
Kā viņa pati aizrāvusies ar rokdarbiem? Dace Dombrovska atbild: – Pirmie rokdarbi tapa, kad mācījos mazajās klasītēs, un 5. klasē sev jau biju uztamborējusi pirmo vestīti. Pie maniem vecākiem dzīvoja tante, viņa nodarbojās ar aušanu un citiem rokdarbiem, arī tamborēšanu. Sākumā tā kā baidījos viņai paprasīt, lai pamāca. Tādēļ, kad tante kaut kur bija aizbraukusi, nozagu no viņas tamboradatu, dziju un sāku pati kaut ko piņķerēt. Tāpat, maza būdama, no žurnāliem izgriezu cilvēciņus, no mammas skaistā rožu galdauta izgriezu rozes, tētim sazīmēju tiesības… (smejas). Tie bija mani paši pirmie rokdarbi, un tā šī darbošanās arī sākās.
Dažādās rokdarbu tehnikas apgūtas pašmācības ceļā, un Dace tās labprāt pamāca arī bērniem – gan audzināmo klašu audzēkņiem, gan rokdarbu pulciņa apmeklētājiem. Sākumā skolotāja uztaisa paraudziņu, lai zinātu, vai arī bērni to varēs izgatavot. Šobrīd 1., 2., 3. un 4. klasē, ko māca Dace Dombrovska, pārsvarā esot zēni un tikai četras meitenes. Viņa secina: – Tad gan daudz pie šī ir jāpiedomā, jo zēniem jau rokdarbi ne tik ļoti patīk, labāk gribētu zīmēt mašīnas, strādāt ar konstruktoriem. Bet katrai sezonai vai gaidāmajiem svētkiem kaut ko izgatavojam, piemēram, pēdējie bija ābolīši. Piedalāmies arī dažādos konkursos, piemēram, pagājušajos Ziemassvētkos bija puzuru konkurss. Ar vīru divatā gājām pēc materiāliem uz purvu, iegrimām pāri ceļiem iekšā, paši smējāmies. Bet puzuri izdevās, saņēmām atzinības rakstu un saldumus. Vispār diezgan daudzos konkursos piedalāmies un esam arī šo to laimējuši.
Privāti darinātie darbi, piemēram, tamborējumi, tapotās šalles, apsveikuma kartītes un kastītes, adventa vainagi pārsvarā tiek atdāvināti, vai priecē mājiniekus, kolēģus.
– Man vislielākā samaksa, ja pasaka „paldies!" un otram ir prieks. Pat ja kāds speciāli sev ko pasūta, nekādu samaksu pretī neprasu. Arī, ja skolā noformēts un pārējie atzīst, ka sanācis skaisti, ir prieks. Un tāpēc arī tikai taisu – lai pašai un citiem būtu patīkami, – uzsver Dace Dombrovska.
AGRA VECKALNIŅA foto
27.10.2017.