Bieži dzirdam, ka Latvija ir unikālu cilvēku valsts, kas bagāta izcilām, interesantām personībām. Parasti šādam pieteikumam seko intervija ar kādu valstsvīru, starptautisku slavu un panākumus ieguvušu mākslinieku vai sportistu. Piekrītot, ka par populārajām personībām ir jārunā, dažkārt ir svarīgi paraudzīties arī uz tiem cilvēkiem, kuri ilgus gadus dzīvo mums blakus.
Biedrības „Melnais Piens" sadarbībā ar Madonas Valsts ģimnāziju īstenotais videointerviju projekts „Balto Matu Stāsti" ir viens no līdzekļiem, kā uzzināt vairāk par cilvēkiem, kuri daudzus gadus dzīvojuši mums līdzās un kuru dzīvesstāsti un uzskati nav mazāk saistoši par tiem, ar kuriem ikdienā mūs iepazīstina lielās televīzijas. Ar Kultūras ministrijas un Valmieras novada fonda atbalstu pērn tika radīti trīs dokumentāli stāsti par trim unikāliem cilvēkiem un arī viņu otrajām pusītēm. Filmēšanas grupa pērn tikās ar sešām vienreizējām personībām – gleznotāju un virpotāju Jāni Ruņģi un viņa kundzi Veltu, Madonas pilsētas 1. vidusskolas sporta skolotāju un ilggadēju slēpošanas un biatlona, kā arī florbola treneri Egilu Ziņģīti un viņa kundzi Rutu, kā arī Madonas slimnīcas otolaringoloģi Mariju Kokari un viņas dzīvesbiedru Bruno, pēc tam tapa dokumentālo filmu pilotprojekta sērijas, kuras pilnā to garumā ir iespējams noskatīties: https://www.facebook.com/baltiemati/ un https://www.youtube.com/channel/UCSd2e9LgZFbLeSMW7gTqRZg.
Arī šogad projekts turpinās, un līdz gada beigām taps vēl piecas videointervijas ar piecām ne mazāk saistošām personībām.
Projekta idejas autors un vadītājs, biedrības „Melnais Piens" pārstāvis Lauris Krievs atzina, ka ideja par interviju cikla izveidi viņam radusies jau labu laiku iepriekš – vēl dzīvojot un strādājot ārvalstīs, taču pie tās īstenošanas izdevies pieķerties tikai pēc atgriešanās Latvijā.
– Viens no interviju cikla pamatmērķiem ir veidot komunikāciju, kontaktu starp paaudzēm. Manā vērtējumā, vecāka gadagājuma cilvēks ir viedāks, ar krietni lielāku dzīves pieredzi. Lielai daļai šo cilvēku aktīvākais mūža periods ir iekritis laika posmā, par kuru jaunieši neko daudz nezina. Manuprāt, tā ir ideāla kombinācija, jo vecāka gadagājuma cilvēks spēj pateikt daudz tāda, ko jaunietis, īpaši vidusskolas vecumā, grāmatā neizlasīs un internetā neieraudzīs, – atzina Lauris Krievs.
Sarunu gaitā tik tiešām atklājas katra cilvēka unikālā, taču vienlaikus daudziem padomju periodu piedzīvojušiem arī vienojošā pieredze.
Dažiem no intervējamajiem gan pērn veidotajās intervijās, gan tajās, kuras top šogad, sarunas ar savā ziņā nepazīstamiem cilvēkiem sniedz iespēju iedziļināties pašam sevī, parakņāties dziļākos apziņas un atmiņu plauktos, no kuriem putekļi, iespējams, jau labu laiku nebija notrausti. Ne katram šis process ir viegls, un nereti ielūkošanās sevī raisa dziļas emocijas, taču vēlāk sarunās intervējamie min, ka šī pieredze ir bijusi interesanta un pat noderīga, liekot pašiem sevī pārdomāt gadu gaitā, iespējams, jau piemirstas savas dzīves epizodes, vienlaikus sakārtojot domas.
Kaut arī vārds „vienreizēji" šo cilvēku gadījumā lietots vairākkārt, jāuzsver arī vienojošais. Tā noteikti ir spēja ar asu prātu palūkoties uz daudziem jautājumiem, kas arī mūsu prātus nodarbina ikdienā, ļaujot iegūt, iespējams, pavisam citu skatījumu uz it kā pašsaprotamu lietu.
Nākamajā atvērumā „Latvijas spēks – tās cilvēkos" piedāvāsim iepazīties ar vienu no „Balto Matu Stāstu" personībām.
25.10.2017.