Nu jau vairākus mēnešus norisinoties Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) un Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades biroja kopīgajai akcijai „LV100 Dižošanās", tiek pieteikti dižkoki.
Jau pieteikts vairāk nekā 2500 varenu un vērtīgu koku. Visbiežāk dabā atpazīti dižozoli, retāk – dižas liepas, vītoli, kļavas, oši un citi koki.
Kalsnavas pagastā ar Veckalsnavas liepu aleju, kas sastādīta Veckalsnavas muižas ceļa malās, mūs iepazīstināja Dainis Kreilis. Viņš strādā Kalsnavas kokaudzētavā, bet dižkoku meklēšana ir viņa vaļasprieks.
Dižkoku meklēšanas entuziasts Dainis Kreilis, iepazīstinot ar patiešām iespaidīgajām liepām, atzīst: – Esmu vedis interesentus rādīt Veckalsnavas dižliepu aleju, un tikai nesen saskaitīju, ka te ir 15 liepas, pie kā DAP šogad piestiprināja dižkoku norādes zīmi. Liepu apkārtmērs ir vairāk nekā 4 m, ir arī V veida liepas, ar dobumiem. Pētīju rakstos, ka Veckalsnavas dižliepu alejai varētu būt ap 200 gadu. Mani dižkoki interesē, neko nedaru ķeksīša pēc. Mani ieinteresēja Veckalsnavas liepu aleja, jo DAP "Dabas skaitīšanas" projektā te atrada aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas: marmora rožvaboli, spožo skudru un parka vīngliemezi, bet papildus ir atrasta viena dabisko meža biotopu indikatorsuga – tumšā ēnvabole. Šī aleja ir iekļauta Latvijā potenciāli aizsargājamo aleju sarakstā. Te ir uzskatāms piemērs, ka liepām var būt vairākas paaudzes – viena aiziet bojā, bet aug nākamā. Kad mācījos arboristos, uzzināju, ka liepām var būt pat piecas paaudzes. Iedomājieties, kā tas ir – viena liepa nolūst, bet no atvases izaug jauna.
Tam, ka Veckalsnavas liepu aleja ir sargājama, nevar Dainim nepiekrist, jo kur vēl redzēt vienkopus 15 dižkokus – kaut sirmas, bet varenas liepas. – Veckalsnavas liepu alejā ir svarīgi kokus saglabāt un nenozāģēt. Te ir arī šis tas patīrīts, bet mana doma ir jau nākampavasar noorganizēt kādu talku, lai brīvajās alejas vietās iestādītu jaunus kokus, iespējams, atkal tās būs liepas. Šogad pavasarī sakopām Teteru dižozolu, kas Kalsnavas pagastā ir dižākais, jo tā apkārtmērs ir 6,10 m.
Kamēr dzīvoju Kalsnavā, esmu pieredzējis arī dažu dižkoku bojāeju. Alejas galā auga Sidrabiņu priede, kurai viens zars bija kā rādītājs uz baznīcas pusi. Diemžēl tā nokalta, koku nozāģēja. Te gan vēl klīst leģenda, ka atbrauca pēcteči, izraka mantu, kas it kā bija aprakta zem saknēm. Šogad aizgāja bojā Aroniešu vīksna ar dobumu, kurai šogad, kad braucām skatīties, vēl bija zaļš zars. Kad mūzikas nometnes laikā jaunieši devās apskatīt, koks jau bija sadrupis. Pavisam nejauši esmu atradis vienu lielu priedi, kur arī ir jāveic glābšanas jeb atbrīvošanas process no krūmiem. Mums ir jāredz, kur vajadzīga attīrīšana, bet mesties virsū, siet un griezt, aizrauties ar pārlieku palīdzību dabai, manuprāt, nevajadzētu, – viedoklī dalās Dainis Kreilis.
Viņš kā kokkopis arborists iesaka: – Pirmām kārtām vajadzētu sataupīt to, ko var sataupīt. Ir teiciens, ka bieži vien briesmu lietas sadara nevis pasīvie, bet aktīvie "muļķi". Katrs koks pats spēj izveidot gan stumbru, gan vainagu, tam ir savs attīstības process.
25.10.2017.