Gatavojoties Latvijas simtgadei, aktuāla kļuvusi tendence apgūt tradicionālās amata prasmes un izzināt latvisko dzīvesziņu. Savs ieguldījums tajā ir arī projektam „Katram savu tautastērpu", kas mudina iepazīt un apgūt aušanas prasmi, gala rezultātā arī darinot savu ietērpu.
Madonas reģionā Latvijas Nacionālā kultūras centra projektā „Katram savu tautastērpu" iesaistījušās daudzas rokdarbnieces, tai skaitā arī Tautas lietišķās mākslas studijas „Ērgļi" dalībnieces.
Studija darbojas jau kopš 1975. gada, ar tautastērpu pētīšanu un aušanu ir nemitīgi strādāts. Kā vērtē Sandra Lauberte, laika gaitā uzlabojusies tautastērpu kvalitāte, jo nu tie ir vairāk izpētīti un tiek darināti pamatīgāk.
– Pirms darināt tautastērpu, mēs sākam ar muzeju apmeklējumiem. Izskatām, kādu konkrētu novadu tautastērpi atrodami un kādu kurš izvēlas. Tad nāk klāt grāmatas. Jaunākā paaudze mēdz teikt: „Paskatīsimies googlē un būs skaidrs." Bet tie paši brunči var būt pārveidoti mūsdienām. Piemēram, tautisko kolektīvu tērpi aizvien biežāk tiek taisīti košākās krāsās, ar citu krāsu un svītru ritmu, nekā tas bijis 19. gadsimtā. Es pati krāsoju dzijas tautastērpa brunčiem ar dabiskām metodēm, jo veikalā pirktās ir košākas, piesātinātākas, nekā tās bija mūsu senčiem. Tādēļ, ja gribas tērpu tiešām pietuvinātu mūsu saknēm, arī jārok ir dziļāk, – uzskata tautas daiļamatu meistare Sandra Lauberte.
Iespējams, tā traktējams arī projekta nosaukums – katram „savu" tautastērpu, jo ikvienam atšķiras, kāpēc viņš izvēlējies darināt tērpu un kur ar to plānots iziet. Sandra Lauberte iezīmē kādu niansi: – Varbūt kolektīvu tērpiem ir problēma nosaukumā, jo parasti arī lieto šo vārdu – tautastērpi. Tos vairāk varētu saukt par skatuves tērpiem, jo bieži ir diezgan būtiskas atkāpes no etnogrāfijas. Bet tas ir saprotami, jo dejotājiem ir citas prasības. Piemēram, ieaužot brunčus ar lina velkiem, kā to prasa atbilstošā laika tērps, ko kolektīvs izvēlējies, dejotājām šie brunči būs stīvi un neērti.
Tomēr daudzus kolektīvus šis projekts ir iekustinājis arī Ērgļos, ir dāmas, kuras bez iepriekšējas pieredzes noaudušas sev brunčus, un tas esot tikai apsveicami, atzīst Sandra.
Arī individuāli audēju kļuvis vairāk, daļa nopelnu te varētu būt šim simtgades projektam. Vienubrīd jau šķitis, ka nevienam aušanu vairs nevajag, taču pēdējos gados interese ir augusi, tai skaitā par sava tautastērpa darināšanu.
– Projekts ir uzjundījis vēlmi veidot savu tautastērpu. Varbūt iepriekš cilvēki par to neaizdomājās vai pietrūka drosmes, lai pats sev austu tautastērpu. Bet šobrīd auž arvien vairāk. Ja iesāk ar brunčiem, tad iekrīt un auž arī tālāk. Iespējams, kā jau viss notiek viļņveidīgi, arī šī aktivitāte noplaks, toties mājās būs tautastērps, paliekoša vērtība. Tautastērpā iekšā ir visa dzīves uztvere, tas tiek taisīts pamatīgs – visam mūžam, – uzsver studijas vadītāja.
Savam mūžam pat trīs tautastērpus, trūkstot vien atsevišķām detaļām, izgatavojusi Ilze Mailīte. Darboties studijā „Ērgļi" iesākusi pirms diviem gadiem un pēc pirmajiem noaustajiem brunčiem arī sajutusi, ka process viņu pozitīvā nozīmē ir ievilcis.
– Šie trīs tērpi, kas man ir, var teikt, ir kā savas vietas apzināšanās. Grāmatās un vēstures muzejā izpētījām, ka uz Ērgļiem vistiešāk attiecas vasaras lina tērpi, bet nav ierasto vilnas brunču, kas ir kā goda tērps. Līdz ar to noaudu Ērgļu tautastērpus ar lina brunčiem. Pirmajiem brunčiem sekoja vēl otrie un trešie, trīs krekli, lina zeķes, kā arī divi adītie zeķu pāri, divas snātenes, kas pieder pie vasaras tērpiem, arī lielais vilnas lakats, josta, pītās paķeles, kas notur uz kājām zeķes, ir priekšauti, lakatiņi… nu jau tapis viskautkas. Ērgļi pēc iedalījuma ir Austrumvidzemē, tad nu krekli un snātenes meklēti, lai atbilstu šim reģionam. Vilnas lakats ir vēstures muzejā atrastais Kusas lakats, kas domāts tieši šādam aukstam laikam. Procesā vēl ir galvas linautiņš ar knipelēto mežģīni, ko mēģināšu izdarīt pie Vandas Podiņas. Tāpat trūkst pareizo apavu un garāka priekšauta, jo esošais it kā skaitās nedaudz par īsu, – par būtiskajām niansēm autentiskā tautastērpa tapšanas procesā pastāsta Ilze Mailīte. Viņa atzīst, ka lins bijis interesants, bet reizē arī sarežģīts materiāls, ar ko strādāt: – No materiāliem bija grūtāk atrast tieši tumši zilu vilnu snātenei un tumši zilu linu brunčiem. Nedaudz žēl, bet manos tautastērpos izmantotais lins ir no visurienes, tikai ne no Latvijas, kas kādreiz taču bija linu audzēšanas zeme. Turklāt, ja man iepriekš būtu teikts, cik grūti ar linu strādāt, varbūt pat būtu nobijusies.
Savukārt Inga Šreibere izvēlējusies darināt Rietumvidzemes tautastērpu, jo ļoti iepatikušies šā novada brunči. Tiem tālāk tad piemeklēts atbilstīgs krekls, jaka, aube, savukārt zeķes izvēlētas no vecmammas dzimtās Zaubes. Kā secina audēja, lielie darbi uz priekšu gājuši pat ātrāk, kamēr it kā sīkumi prasījuši vairāk laika. – Sākumā neticēju, ka to dabūšu gatavu, bet tomēr izdevās, un sev pierādīju, ka varu gan noaust, gan izšūt, gan noadīt. Kopumā tautastērps tapis aptuveni divarpus gadu laikā, jo augām dienām pie tā nevar strādāt, vien tad, kad ir brīvs brīdis. Šobrīd pietrūkst vēl tikai pareizo kurpju un, lai pēc laikmeta un gada saskanētu, esošās villaines vietā vajag lielo, kantaino lakatu, – atklāj Inga Šreibere. Viņa tautastērpā jūtas labi; tas viņai esot patikšanas un izjūtu tautastērps, ar ko plānots piedalīties arī simtgades Deju un Dziesmu svētkos ar studiju „Ērgļi". Arī citiem viņa ieteic tautastērpu darināt, ja jūt sevī tādu vēlmi, bet ne tādēļ, ka vajadzētu, vai tāpēc, ka citiem ir.
25.10.2017.