15. oktobra TV3 raidījuma „Nekā personīga" sižets par to, ka vairāki uzņēmumi varētu būt krāpušies ar atļaujām elektroenerģijas ražošanai obligātajā iepirkumā, aizvadītajā un šajā nedēļā raisīja plašu ažiotāžu visā valstī.
Šoruden beidzas termiņš, līdz kuram bija jāpabeidz to zaļo spēkstaciju būvniecība, kuras Ekonomikas ministrijas atļaujas saņēma 2012. gadā. Ja projekts pabeigts un stacija darbojas, īpašnieki saražoto elektroenerģiju var pārdot par daudzkārt paaugstinātu cenu. Raidījums atklāja septiņus uzņēmumus, kuri nav laikā pabeiguši projektus, bet licences saglabājuši, AS „Sadales tīkls" testā padodot jaudu no pārvietojama ģeneratora. Ja šie uzņēmumi sāks darbu un izmantos iespēju elektrību tirgot par pieckāršo cenu, patērētājiem tas izmaksās līdz 100 miljoniem eiro obligātā iepirkuma komponentes (OIK) maksājumos nākamajos 10 gados.
Stacija nav uzbūvēta arī Madonā
Raidījumā izskanēja arī Madonas vārds. Mūsu pilsētā SIA „Madonas eko" plānoja būvēt koģenerācijas staciju Cesvaines ielā 18b, kur elektrības ražošana bija jāuzsāk līdz šā gada 9. maijam. Pašlaik nekas neliecina, ka minētajā adresē būtu uzbūvēta koģenerācijas stacija.
Raidījumā „Nekā personīga" tika minēts, ka 26. aprīlī Sedā „Sadales tīkla" darbinieki 72 stundas fiksējuši strāvas padevi kopējā elektrības tīklā. Testa laikā fotografētajā attēlā redzams, ka koģenerācijas stacijas vietā atrodas zils konteiners ar skursteni. Tas pats konteiners ar to pašu numuru pēc divām nedēļām fiksēts Madonā laikā, kad „Sadales tīkls" 72 stundas testējis elektrības ražošanu SIA „Madonas eko" teritorijā. Visos „Sadales tīkla" aktos atzīmēts, ka testējamā stacija sasniegusi 10 kilovatu jaudu. Ar to var darbināt četrus līdz piecus gludekļus vai trīs cepeškrāsnis. Koģenerācijas staciju uzņēmumi Strenčos, Sedā, Vaivē un Madonā uz pusēm pieder akciju sabiedrībai „Nilex grupa" un Igaunijā reģistrētai kompānijai „Mahnid ja Rahnud". Madonas staciju nopirkuši septembrī, pārējās trīs – pagājušā gada decembrī. Visās četrās firmās valdes loceklis ir Andis Dābols, kas raidījumā, atbildot uz žurnālistu jautājumiem, neslēpa, ka uz „Sadales tīkla" testiem noīrējis mazjaudas pārvietojamu elektrostaciju, kas darbojas ar granulu katlu. Tas, ka tā ne visai atgādina plānotās koģenerācijas stacijas, viņaprāt, nav nekāds pārkāpums vai nelikumība.
AS „Latvenergo" pagājušajā nedēļā izplatīja paziņojumu, ka neviena no raidījumā „Nekā personīga" pieminētajām elektroenerģijas ražotnēm (tostarp arī SIA „Madonas eko") nav saņēmusi atbalsta mehānisma maksājumus, jo tās neražo enerģiju. Paziņojumā minēts, ka neatkarīgi no līguma noslēgšanas datuma obligātais iepirkums tiek īstenots no brīža, kad elektrostacija ir nodota ekspluatācijā saskaņā ar būvvaldes aktu un ir izsniegts sistēmas operatora akts par elektrostacijas atzīšanu par derīgu paralēlam darbam ar sistēmu. Lēmumu par līguma slēgšanu pēc nepieciešamo dokumentu saņemšanas pieņem AS „Enerģijas publiskais tirgotājs". Raidījumā minētie komersanti līdz šim nav vērsušies pie tās ar iesniegumu obligātā elektroenerģijas iepirkuma līguma slēgšanai.
SIA „Madonas eko" priekšvēsture
„Stara" lasītājiem „Madonas eko" nosaukums, iespējams, būs jau piemirsies, lai gan 2012. gadā vairākkārt rakstījām par tolaik jaundibinātā uzņēmuma vēlmi Madonā būvēt koģenerācijas staciju, kurā saražoto siltumu varētu salīdzinoši lēti piedāvāt Madonas iedzīvotājiem. Plašāk par šo uzņēmumu sabiedrība uzzināja pēc 2012. gada aprīļa Madonas novada pašvaldības domes sēdes, kurā SIA „Madonas eko" dibinātāji Valdis Šaplaks un Jānis Paeglītis par savu ieceri Madonā būvēt koģenerācijas staciju un vēlmi slēgt nodomu protokolu ar SIA „Madonas siltums" par siltumenerģijas piegādi informēja domes deputātus. SIA „Madonas eko" dibinātāji minēja, ka pārstāv uzņēmumu, kas vācu investoru uzdevumā Latvijā apzina vietas, kurās varētu veikt investīcijas un uzbūvēt par privātiem līdzekļiem koģenerācijas stacijas, tādējādi nodrošinot siltumu tā ņēmējiem par izdevīgu tarifu. Plānotā stacijas jauda bija 3 megavati siltumenerģijas ražošanai un 9 megavati – elektrībai. Uzņēmums vēlāk iegādājās zemesgabalu Cesvaines ielā 18b, kur bija iecerēts būvēt staciju, un kopumā plānoja ieguldīt 12 miljonus latu.
Tobrīd uzņēmumu interesēja pēc iespējas ātrāk noslēgt nodomu protokolu, šo vēlmi pamatojot ar gaidāmajām izmaiņām MK noteikumos, kuri regulē OIK nosacījumus. Tiešā tekstā tika pateikts, ka, lai mēs ielēktu jau aizejošajā vilcienā (MK noteikumus bija plānots grozīt līdz 1. jūlijam), uzņēmumam nepieciešamas trīs lietas – zeme, nodomu protokols ar pašvaldību un Ekonomikas ministrijas atļauja. Kaut arī nodomu protokola slēgšana nozīmīgas saistības pašvaldībai neradīja, jau tobrīd daļa domes deputātu ne visai pozitīvi raudzījās uz piedāvājumu.
Domes deputāts Valentīns
Rakstiņš vērsa kolēģu uzmanību uz faktu, ka projektā peļņu paredzēts gūt no tā, ka par paaugstinātu cenu „Latvenergo" tiks pārdota koģenerācijas stacijā saražotā elektrība, par kuru būs jāmaksā katram iedzīvotājam, kurš to lietos. Savukārt deputāti Andris Sakne un Vineta Lamberte norādīja uz faktu, ka trīs dienu laikā dibināti 12 uzņēmumi (to vidū arī SIA „Madonas eko"), kas visi reģistrēti vienā dzīvoklī. Tas neradot nopietnu iespaidu par uzņēmumu, kurš vēlas strādāt ar vairāku miljonu latu lielām investīcijām.
Viens no dedzīgākajiem koģenerācijas stacijas būvniecības, kas ļautu pašvaldībai iepirkt siltumu pat lētāk, nekā to spēj saražot pašu uzņēmums, aizstāvjiem tolaik bija toreizējais domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, kas uzsvēra, ka pašvaldība elektroenerģijas cenu ietekmēt nespēj un vairāk nekā viens santīms par kilovatstundu iedzīvotājiem „zaļās enerģijas" vārdā būs neatkarīgi no tā, vai Madonā darbosies koģenerācijas stacija vai nedarbosies. Šajā variantā iedzīvotāji vismaz būs ieguvēji no zemākām izmaksām par siltumu.
Nodomu protokols
Tā paša 2012. gada 3. maija domes ārkārtas sēdē ar deviņu deputātu balsīm akceptētajā (Valentīns Rakstiņš balsoja „pret", bet Roberts Šņepsts „atturējās") nodomu protokolā abas puses vienojās par to, ka SIA „Madonas eko" (piegādātājs) ir izteikusi vēlmi pārdot un piegādāt un SIA „Madonas siltums" (pasūtītājs) ir izteikusi vēlmi pirkt siltumenerģiju uzkarsēta ūdens veidā atbilstoši pasūtītāja siltumapgādes tīklam pieslēgto patērētāju vajadzībām (orientējoši 32 000 līdz 40 000 MWh gadā). Siltums uzkarsēta ūdens veidā jāpadod 85-95oC grādu temperatūrā. Lai saņemtu šo pakalpojumu, pasūtītājs rīkos publiska iepirkuma procedūru saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Līgums ar piegādātāju par pakalpojuma sniegšanu tiks slēgts gadījumā, ja piegādātājs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iepirkuma procedūras rezultātā iegūs tiesības uz līguma slēgšanu. Siltuma piegāde saskaņā ar nodomu protokolu bija jāsāk laika periodā no 2014. gada 1. oktobra, pasūtītājam par piegādāto siltumu maksājot piegādātājam ne vairāk kā 14 latu par vienu megavatstundu, neieskaitot PVN. Nodomu protokolā bija atrunāts, ka līguma darbības laikā pasūtītājs var patstāvīgi ražot vai iegādāties no trešajām personām siltumenerģiju gadījumos, kad tas to var izdarīt par cenu, kas ir zemāka par līgumā noteikto, vai arī gadījumos, kad piegādātājs nevar pienācīgi pildīt savas no šī līguma izrietošās saistības.
Jāpiebilst, ka tolaik Madonā koģenerācijas staciju solījās būvēt vēl viens uzņēmums – SIA „Granulu Mobilais siltums", ar kuru arī tika slēgts līgums par to, ka uzņēmums piegādās siltumu par vēl izdevīgāku tarifu – Ls 12/MWh. Tā kā uzņēmums savas saistības nepildīja, līgums ar to tika lauzts.
Zaudējums vai ieguvums?
SIA „Madonas siltums" valdes loceklis Uldis Lielvalodis, komentējot šo situāciju, „Staram" minēja, ka pirmajos gados pašvaldības uzņēmumam bija tikšanās ar SIA „Madonas eko" pārstāvjiem, taču pēc tam, kad uzņēmuma īpašnieki mainījušies, nekāda sadarbība ar jauno SIA „Madonas eko" vadību nav sekojusi.
– Mums ar viņiem šajā periodā nekādu kontaktu nav bijis. Acīmredzot jaunie īpašnieki ir paļāvušies uz iepriekš noslēgto nodomu protokolu, taču tajā noteikto termiņu, līdz kuram jāsāk piegādāt siltumu, nav ievērojuši. Arī mēs pamanījām, ka tiek uzslieta sēta un atvests vagoniņš. Par to, ka ar to ražos elektrību, nezinājām. Citu ar koģenerācijas stacijas būvniecību saistītu aktivitāšu nav bijis, un labi vien ir, ka tā, – norādīja Uldis Lielvalodis, uzsverot, ka pirms vairāk nekā pieciem gadiem parakstītais nodomu protokols šobrīd nekādas saistības nedz SIA „Madonas siltums", nedz novada pašvaldībai nerada.
Savu viedokli nākamajā dienā pēc raidījuma „Nekā personīga" sižeta par koģenerācijas stacijām interneta vietnē „Facebook" pauda arī Madonas novada pašvaldības uzņēmējdarbības un tūrisma attīstības nodaļas vadītājs Romāns Hačatrjans. Viņš koģenerācijas stacijas būvniecību saistīja ar vairāk nekā 40 jaunu darbavietu radīšanu, jo, ja tiek uzbūvēta koģenerācijas stacija, ir uzņēmums, kas gatavs, sadarbojoties ar jauno staciju (izmantojot saražoto siltumu), uzbūvēt inovatīvu kokapstrādes rūpnīcu, dot labi apmaksātu darbu vietējiem cilvēkiem. Šobrīd tāda siltuma resursa Madonā nav, un, ja nebūs koģenerācijas stacijas, šīs darbavietas Madonai ies secen.
– To, cik „slikta" ir koģenerācija, Madonas novada iedzīvotāji jau ir iepazinuši Sauleskalnā, kur, pateicoties koģenerācijas stacijai, siltuma tarifs ir zemākais novadā. Pie stacijas darbojas SIA „Baltic Block", kas nu jau ir novada lepnums un lielākais uzņēmums pēc apgrozījuma (~12 milj. eiro gadā). Šāda veida projektu Madonā jau atsevišķa deputātu grupa vienreiz (2009. gadā) noraka. Rezultātā madonieši pa šiem gadiem rēķinos par siltumu ir pārmaksājuši 2,3 milj. eiro jeb aptuveni 350 000 eiro gadā. Koģenerācija ir ne tikai dārgas elektrības, bet arī lēta siltuma resurss, kas Madonas novadam ir ļoti svarīgs resurss investoru piesaistei, jo mums nav maģistrālā gāzesvada, kur paņemt lētu siltumu, lai būvētu energoietilpīgas ražotnes. Žēl, ja šīs pasūtījuma aktivitātes noraks šo subsidētās enerģijas projektu Madonā, – savu viedokli interneta vietnē pauda Romāns Hačatrjans.
Sarunā „Staram" Romāns Hačatrjans atzīmēja, ka koģenerācija Madonas novadam līdz šim ir devusi vairāk labuma nekā radījusi problēmas.
– Koģenerācijā ražoto siltumu izmanto tādas ražotnes kā „Latvāņi" un „Baltic Block". Arī Madonā stacijas būvniecība ļautu attīstīt ražošanu. Šobrīd ir bažas, ka, nerealizējoties koģenerācijas stacijas būvniecības projektam, arī kokapstrādes uzņēmums savu darbību neuzsāks, jo SIA „Madonas siltums" nespēj piedāvāt tik lielu siltumenerģijas resursu, kāds ražotnei nepieciešams, kā arī koģenerācijā saražotais siltums ir lētāks, nekā SIA „Madonas siltums" spēj saražot, – skaidroja Romāns Hačatrjans.
Vienlaikus nodaļas vadītājs atzina, ka sistēma ar subsidēto enerģiju un OIK, viņaprāt, valstī ir greiza, bet vēl lielāka netaisnība ir tajā, ka koģenerācijas stacijas, kas siltumu neizmanto ražošanā, mierīgi strādā un „pūš to gaisā", bet stacijas, kas dotu ļoti reālu ieguldījumu novadu attīstībā, ir pakļautas šādam spiedienam, kas, pēc Romāna Hačatrjana domām, ir dažādu interešu sadursmes rezultāts.
24.10.2017.