Oktobra pirmajā svētdienā Madonas ev. luteriskajā draudzē pēc dievkalpojuma jaukā un sirsnīgā atmosfērā 80 gadu jubilejā tika sveikta ilggadējā draudzes locekle Velta Kapakle.
– Savu jubileju svinēju vai pa četri lāgi, – smejas Veltas kundze, kad es saku, ka tādai skaistai jubilejai tas piestāv. – Īstajā datumā – 26. septembrī – Madonas novada domes vārdā mani sveikt bija ieradusies deputāte Antra Gotlaufa, arī tuvākās draudzenes, sveicēji nāca un gāja, nākamajā dienā bija atbraucis mūsu draudzes iepriekšējais mācītājs Aldis Pavlovičs ar ģimeni, tad – svinēšana kopā ar beidzamo trīs mēnešu gaviļniekiem pensionāru biedrībā, pēc tam mīļi tiku sveikta draudzē un visbeidzot – radu lokā, jo dēls manā dzimšanas dienā nebija Latvijā. Tik daudz ziedu un sirsnīgu apsveikumu līdz šim vēl nebiju saņēmusi – pilna istaba ar ziediem, knapi pa vidiņu cauri varēju izspraukties. Vēl tagad priecē sirdi. Esmu ļoti pateicīga savai mīļajai draudzei, pensionāru biedrībai, tāpat visiem saviem mīļajiem, kuri mani sveica lielajā jubilejā.
Es savos gados neesmu malā sēdētāja, cenšos iesaistīties dažādās aktivitātēs – arī pensionāru biedrībā, ilgu laiku gāju uz vingrošanu pie Teklas Reinikas. Ziemā adu zeķes, ko pēc tam dāvinām biedrības biedriem, bet galvenā darbošanās jau ir draudzē.
Jautāta, kā ievirzījies šis garīgais ceļš, Veltas kundze atklāj, ka nākusi no ticīgas dzimtas: – Mans vecvectēvs un vēlāk arī vectēvs bija pērminderi Bērzaunes baznīcā, joprojām atmiņā Ulmaņlaiki ar eglīti Ziemassvētkos un skaistajām baznīcas dziesmām, braucienu uz Bērzaunes baznīcu. Savukārt 90. gados doties uz baznīcu mani pamudināja tuva un sirsnīga paziņa laicīgajā dzīvē Ausma Krūkle. Tie bija pārmaiņu laiki, dēls bija devies uz barikādēm, katru vakaru lūdzu, lai Dievs viņu sargā… Un tā aizvien vairāk un vairāk iesaistījos draudzē, un tas man kļuva par nepieciešamību.
2000. gadā izgāju pilnu iesvētes kursu, un mācītājs Ingus Dāboliņš mani iesvētīja. Jāteic, ka Ingus Dāboliņš man stāvējis blakus un ar Dieva vārdu palīdzējis ļoti smagos dzīves pārdzīvojumos, gan kad 29 gadu vecumā mūžībā traģiski aizgāja mans krustdēls, gan kad pēc diviem gadiem pēc pārdzīvojumiem aizsaulē aizgāja arī mana māsa, tad nākamais pārdzīvojums – vīra nāve. Un visos šajos brīžos mācītājs Ingus mani ir mierinājis un stiprinājis. Vēl joprojām ar viņu sazvanāmies, un mācītājs patur mani savos aizlūgumos.
Pēc iesvētībām sešus gadus draudzē darbojos kā saimnieciskās daļas vadītāja. Manā atbildībā bija visa saimnieciskā dzīve – baznīcas uzkopšana, ziedu gādāšana un kārtošana altārim, kurināšana utt., bet man bija fantastiska komanda (daļa no viņiem gan jau aizsaukta aizsaulē), es tikai varu Dievam par to pateikties, kas tie bija par brīnišķīgiem, darboties gribošiem cilvēkiem! Mums ir arī laba sadraudzība ar māsu draudzi Runstenā (Zviedrijā), kas iedibināta jau mācītāja Viestura Vāveres laikā, un Ingus Dāboliņš kā pateicību par aktīvu darbošanos draudzē mūsu komandu aizveda ciemoties uz Zviedriju. Mūs tur tik sirsnīgi uzņēma! Otrreiz izdevība pabūt Zviedrijā man bija mācītāja Hansa Jensona laikā, kad 10 dienas ar mūsu diakonijas busiņu braucām svētceļojumā pa šo valsti. Mācītājs bija saplānojis katru dienu, tas bija fantastiski – iespaidi, cilvēki, ar kuriem tikāmies.
Bez tam mācītāju Dāboliņa un Jensona laikā regulāri divas reizes nedēļā piedalījos kalpošanā Madonas slimnīcas kapelā. Gājām pa palātām, runājāmies ar slimniekiem, sludinājām Dieva vārdu. Reizēm pat to darīju viena. Tas nav viegli, bet deva ļoti lielu gandarījumu. Diakonijas darbs jau vispār nav viegls.
Pati es ļoti gaidu svētdienas, kad atkal varēšu baudīt dievkalpojumu, ieklausīties sprediķi, piedzīvot Svēto Sakramentu un līdz ar to saņemt svētību visai nākamajai nedēļai. Draudze ir mana garīgā ģimene, mēs lūdzam cits par citu, esam kopā priekos un bēdās.
Ikdienā cenšos ievērot principu (tas ir rakstīts arī Svētajos Rakstos) – sešas dienas tev būs strādāt, bet septītajā atpūsties. Kad vēl strādāju sakaru sistēmā, darbs reizēm sanāca arī brīvdienās, tad to nevarēju ievērot, bet tagad ļoti cenšos un mācu to arī saviem mīļajiem. Ne vienmēr tas izdodas, bet ceru, ka arī viņi ar laiku sajutīs Dieva pieskārienu.
Tagad gan darbošanās draudzē vairs nav tik aktīva. Kad man palika 75 gadi, toreizējais mācītājs Hanss Jensons teica: „Nu tu esi no visiem darbiem atbrīvota", taču gluži tā jau nesanāk. Diakonijas laukā es vēl joprojām cenšos darboties – apmeklēju cilvēkus, kuri kļuvuši nevarīgi un paši vairs netiek galā, palīdzu gan praktiski, gan vienkārši parunājos. Arī tad cilvēkam paliek vieglāk ap sirdi. Esmu uzņēmusi daudz ciemiņu, kuri viesojas draudzē. Un labprāt būtu noderīga arī turpmāk.
Dievs man ir klātesošs ik uz soļa. Katru rītu sāku ar lūgšanām, un man tas ir ļoti svarīgi, tad – vingrošana un tikai pēc tam viss pārējais. Vakarā atkal – noslēgums visam, pateicība Dievam par aizvadīto dienu. Es tiešām varu Dievam pateikties par žēlastību. Mēs ģimenē bijām trīs bērni, esmu palikusi vienīgā, un visu laiku sajūtu Viņa sargājošo roku. Man pašai ir viens dēls, bet dēla ģimenē ir pieci mazbērni un jau divi mazmazbērni, par ko man ir liels prieks. Viņi visi mani ļoti atbalsta. Un vai tad es nevaru būt Dievam pateicīga par saviem bērniem?! Paldies Dievam par to un to, ka Viņš mani uztur garā stipru un dod spēku darboties!
Dievs mūsu draudzei ir sūtījis brīnišķīgus mācītājus, tagad arī mūsu jauno mācītāju Rolandu Pētersonu un viņa ģimenīti. Esmu piedzīvojusi daudz svētības no viņiem visiem, no manas garīgās ģimenes, un tas man ir liels stiprinājums.
20.10.2017.