Spānijas autonomā reģiona Katalonijas vārds pēdējo mēnešu laikā nepamet ziņu virsrakstus. Arī Latvijas iedzīvotāji ar interesi seko līdzi katalāņu centieniem iegūt neatkarību, jo daudziem, redzot katalāņu nevardarbīgos centienus iegūt neatkarību, atmiņās un sirdī atbalsojas laiks, kad arī Latvija pirms nepilniem 30 gadiem gāja cauri līdzīgam procesam, cenšoties nomest PSRS važas.
Latvijas iedzīvotājiem notikumi Katalonijā ir interesanti ne tikai saistībā ar vēsturiskām līdzībām. Nedaudz ar humoru, taču daļēji arī ar nopietnību varam teikt, ka atsevišķi Latvijas iedzīvotāji (dažs pat pret savu gribu) ir snieguši ieguldījumu Spānijas autonomā reģiona centienos pēc neatkarības.
Latvija – Katalonijas krustmāte
Latvijas vārds ar Kataloniju un tās neatkarības centieniem pēdējos gados ir savijies vairākkārt. 2013. gadā uz Spānijas Ārlietu ministriju tika izsaukts Latvijas vēstnieks, lai sniegtu paskaidrojumus par Latvijas toreizējā premjera Valda Dombrovska izteikumiem, kuros viņš esot pieļāvis, ka Latvija varētu atzīt Spānijas autonomā reģiona Katalonijas neatkarību. Katalonijas valdībai piederošajai ziņu aģentūrai uz jautājumu, vai Latvija atzītu Katalonijas neatkarību, Dombrovskis atbildēja, ka gadījumā, „ja process ir leģitīms, es teorētiski teiktu, ka kādēļ gan ne". Šis neapdomīgais Dombrovska izteikums izraisīja īslaicīgu saspīlējumu abu valstu attiecībās. Nav jābrīnās, ka Katalonijas plašsaziņas līdzekļi kāri uztvēra Dombrovska teikto, akcentējot, ka viņš ir pirmais ārvalstu līderis, kas paudis atbalstu Katalonijas neatkarībai, lai gan no starptautisko tiesību viedokļa Dombrovska atbilde bija diplomātiska. Latvijas premjera izteikumus katalāņi uzņēma ar sajūsmu sociālajos tīklos, un tika pat izveidots improvizēts 400 km garš „Baltijas (Katalonijas) ceļš".
Valdim Dombrovskim gan ar to nedienas nebeidzās. Spāņu plašsaziņas līdzekļi pērn nāca klajā ar informāciju, ka Latvijas ekspremjers saņēmis sešu miljonu eiro kukuli par atbalsta paušanu Katalonijas neatkarībai. Dombrovskis, tolaik jau ieņemot Eiropas Komisijas viceprezidenta amatu, šos apgalvojumus gan nodēvēja par absurdiem un nepatiesiem. Pat KNAB saistībā ar publiskoto informāciju veica pārbaudi, kuras laikā gan netika gūts apstiprinājums tam, ka medijos publiskotā informācija atbilst patiesībai, kā arī netika konstatēts iemesls un pamats kriminālprocesa uzsākšanai.
Savu ieguldījumu Latvijas un Katalonijas saišu stiprināšanā sniedzis arī Latvijas komponists Mārtiņš Brauns, kura komponēto dziesmu „Saule, Pērkons, Daugava", kas ir obligāta Vispārējo Dziesmu un deju svētku repertuāra sastāvdaļa, katalāņi ir pieņēmuši kā oficiālo Katalonijas neatkarības himnu. Šovasar komponistam Katalonijā tika piešķirta Augstā kultūras balva jeb Nacionālās izdevēju asociācijas balva par ieguldījumu kultūrā, Katalonijas vārda popularizēšanā un augstajiem mākslinieciskajiem sasniegumiem visā karjeras laikā.
To, ka arī vienkāršās tautas sirds vairāk ir katalāņu pusē, var nojaust arī, lasot komentārus pie rakstiem un sižetiem par Katalonijas referendumu. Šo sentimentu maz ietekmē pat Krievijas atbalsts Katalonijai, kurai, visticamāk ir citi, ģeopolitiski iemesli.
Neatkarība vai autonomija?
Šobrīd pēc referenduma gan Katalonijas politiskā elite, gan Madride ir ieņēmusi nogaidošu pozīciju. Pagājušajā nedēļā Katalonijas līderis Karless Pudždemons sākotnēji paziņoja, ka atliek reģiona neatkarības pasludināšanu, taču vēlāk Katalonijas parlamenta valdošās koalīcijas pārstāvji neatkarības deklarāciju tomēr parakstīja. Kopumā parlaments gan par to nav balsojis, līdz ar to šis vairāk vērtējams kā simbolisks žests.
Šis ir pragmatisks lēmums, kas Katalonijas neatkarības aktīvistiem sniedz iespējas darboties pie dažādiem tālāko notikumu attīstības scenārijiem. Kaut arī daži kvēli neatkarības atbalstītāji lēmumu uzreiz nepasludināt Katalonijas neatkarību droši vien sākotnēji uztvēra negatīvi, ilgtermiņā savu nostāju par neatkarību nemainīs, un Madrides rīcība pirms referenduma un tā norises laikā droši vien ļāvusi neatkarības atbalstītāju pulku tikai pieaudzēt. Formāli Katalonija Madridei ir atvērusi durvis, aicinot uz sarunām, un, kaut arī dialogs līdz šim gan nav sekmējies, laiks vēl ir. Spānijas valdība ieņēmusi stingru pozīciju, ka referendums ir nelikumīgs un tai nav par ko runāt ar separātistiem, arī ne ar starptautisku vidutāju iesaisti. Spānijas valdība un tiesas 1. oktobra Katalonijas neatkarības referendumu uzskata par nelikumīgu. Šobrīd vēl grūti pateikt, uz ko likmi vairāk liek Katalonijas politiskā elite – neatkarību, lielāku reģiona autonomiju (pagaidām šis šķiet reālākais iznākums) vai citiem labumiem.
Brīvlaišanu nedos
Centrālā vara pamazām jau sākusi demonstrēt muskuļus, ko tā nevairījās darīt jau referenduma norises dienā, apcietinot divus septembrī Barselonā rīkoto demonstrāciju organizatorus. Tiek arī izdarīts spiediens, lai neatkarības deklarācija tiktu atsaukta, kā draudu elementu izmantojot iespēju piemērot Spānijas konstitūcijas 155. pantu, kas ļauj centrālajai valdībai pārņemt tiešu kontroli pār jebkuru no Spānijas 17 autonomajiem reģioniem. Konkrētajā gadījumā tas ļautu apturēt Katalonijas autonomiju, pārņemt tiešu kontroli pār reģionu un sarīkot jaunas reģionālās vēlēšanas. Kopš Franko režīma beigām demokrātiskās Spānijas laikā šis pants līdz šim nekad nav ticis aktivizēts.
Spānijas centrālās varas trumpis šobrīd ir arī referenduma rezultāts. Saskaņā ar to 90% no vairāk nekā diviem miljoniem nobalsojušo atbalstīja neatkarību, taču referendumā piedalījās mazāk nekā puse balsstiesīgo, jo liela daļa kataloniešu, kuri noraida atdalīšanos no Spānijas, referendumu boikotēja, kā arī daļa no potenciālajiem neatkarības atbalstītājiem, redzot vardarbīgās ainas no balsošanas vietām, uz tām nedevās.
Spānijas priekšrocība ir arī jau minētā ES nostāja. Eiropas kartes pārzīmēšana ir viens no lielākajiem bubuļiem, jo laika nogrieznis, kas mūsdienas šķir no Otrā pasaules kara, nav tik liels, lai visi būtu aizmirsuši, pie kā noved separātiski centieni un valstu vēlme iegūt to, kas pēc vienas vai otras domām tai vēsturiski pienākas. Ne velti neatrisinātais Abrenes jautājums bija tik nopietns šķērslis Latvijas dalībai NATO un ES. Šobrīd Spānija skaidri parāda, ka, lai noturētu Kataloniju, tā nebaidās demonstrēt agresiju. Ja ES un NATO, papildus jau citām problēmām, pieļaus ko līdzīgu pilsoņu karam vienā no tās dalībvalstīm, varēsim droši teikt, ka bodīte jāklapē ciet, jo nedz NATO, nedz ES nebūs spējušas pildīt to, kas ar savu izveidi tām bija jānodrošina. Gan ES, gan NATO arī baidās no precedenta, jo, atbalstot vienus separātisma centienus, tām jāsniedz atbalsts arī citiem reģioniem, kuri izdomās, ka vēlas atdalīties, un, kā zinām, šāda situācija var skart ne tikai Spāniju, bet arī citas valstis. Šobrīd daudzu skatieni vērsti uz Spāniju, Kataloniju, jo konflikta iznākums var kļūt par pirmo sūci lielā valstu dambī.
18.10.2017.