Tā sanāca, ka vienā naktī izsaucu uz mājām ātro palīdzību. Mediķes bija ļoti laipnas un līdzjūtīgas un sniedza man nepieciešamo palīdzību. Viņas arī izstāstīja, kā rīkoties turpmāk, ja kaut kas līdzīgs atkārtojas vēlreiz.
Nākamās dienas pēcpusdienā biju spiesta pati doties uz Madonas slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Arī tur esošās mediķes mani uzņēma laipni, saprotoši. Atnāca dežurējošais ķirurgs Andrejs Baranovskis un, uzklausot mani, arī savā rīcībā bija ļoti laipns, līdzjūtīgs, saprotošs. Tad neilgu laiku iznāca pabūt slimnīcā un man neierasti visu laiku pavadīt gultā. Tā guļot kļuvu par novērotāju ķirurģijas nodaļas medicīnas māsu un apkalpojošā personāla darbam.
Visas medicīnas māsas mūsu kopējo saskarsmi sāka ar smaidu, laipni aprunājās, vairākkārt atgādināja, ka nepieciešamības gadījumā vajag griezties pie viņām. Apkalpojošā personāla sievas bija neuzkrītošas un akurātas savā darbā. Kāds uzreiz teiks, ka tāds ir viņu darbs un tā rīkoties prasa uzliktie pienākumi. Taču man radās citādas pārdomas.
Mēs dzīvojam savā valstī, kurai tuvojas 99. dzimšanas diena. Tā ir neatkarīga, demokrātiska, ar mūsu pašu ievēlētiem priekšstāvjiem. Viņi nosaka šīs valsts politisko un saimniecisko darbību. Teorētiski, kā saka, viss notiek. Taču praktiski mums, strādājošajiem, tiek atgādināts, ka mūsu darbam nav pievienotās vērtības, ka strādājam par lēnu, ka neesam pietiekami čakli, ka neesam pelnījuši lielākas algas. Bet Madonas slimnīcā cilvēki strādā – dienu un nakti, viņu rīcību nosaka vispārīgās un nemainīgās vērtības – godīgums, patiesums, laipnība, čaklums. Tas nav taisnīgi – valsts problēmas pārnest uz ikdienā strādājošo atbildību. Latvijas valsti izloloja nacionāli noskaņoti spēki, par spīti svešu varu kundzībai šajā zemē daudzu gadsimtu laikā. Tagad ir pašu bāleliņu varas laiks. Diemžēl ar daudzām kļūdām. Bet tauta strādā un savu darbu dara godprātīgi (diennaktī nevar strādāt vairāk par 24 stundām, jo vairāk stundu vienkārši nav!).
Neļausim sevi ietekmēt ar radīto vainas apziņu par valsts grūtībām! Šobrīd pie varas esošo pieļautās kļūdas aizpūtīs laiks kā lapas rudens vējā. Bet valsts turpinās pastāvēt, jo tās kodols bija, ir un būs vienmēr – tauta, kas strādā ar augstu pienākuma un atbildības izjūtu.
Paldies visiem, ar kuriem man bija saskarsme slimnīcā, īpaši ķirurģijas nodaļas ārstam Andrejam Baranovskim un personālam.
18.10.2017.