Pirmdiena – jaunas nedēļas sākums, daudziem asociējas ar nogurdinošām darba stundām, taču mums tā iesākās neparasti.
Kamēr vienaudži garlaikoti un pusaizmiguši sēž skolas solos, mēs – Madonas pilsētas vidusskolas 8.b un 8.c klases skolēni kopā ar audzinātāju Jolantu Riekstiņu un literatūras skolotāju Sandru Šimkēviču – dodamies pretī zelta rudenim – priecāties par krāsu dažādību Latvijā un Igaunijā, iepazīties ar tām Latvijas vietām, kuras mūsu tautas vēstures lappusēs ar savu dzīvi ierakstījis Ojārs Vācietis, un vēl – tas šķiet neticami! – piedzīvot ieskaites stundu literatūrā Gaujienā – vidusskolā, kur mācījies dižais dzejnieks.
Diena lutina ar sauli un skaidrām debesīm, un tās ir tik neparastas izjūtas pēc garajām lietavām. Jau Alūksne; pamājuši ardievas Mācītājmuižai un Glika stādītajiem ozoliem, esam Tempļa kalnā. Otrpus Alūksnes ezera, rudenīgajos kokos paslēpies, vīd Pētera I tējas namiņš, stalta un majestātiska mūs sveicina Alūksnes pils, bet tālumā, kur nav ne gala, ne malas, kārtu kārtām saguluši meži un pakalni. Rudens smarža un dzēlīgais vēsums apņem mūs un Ziemeļvidzemes kalnus un lejas. "Zelta lapu lietum līstot takā, bērzos tāda laba dziesma plūst," visapkārt skan Ojāra Vācieša dzejoļi, tos drudžainā satraukumā atkārtojam ik brīdi, jo ikviens vēlas saņemt pēc iespējas labāku vērtējumu, kad vajadzēs uzstāties. Bet priekšā vēl līkumots ceļš līdz Munameģim, Baltijas valstu augstākajam pauguram. Ceļā uz turieni skolotājas smiedamās pārstāsta reiz dzirdētu nostāstu, kā latviešu studenti braukuši uz Munameģi apņēmības pilni, lai noraktu tos sešus septiņus metrus, ar kuriem igauņu paugurs pārspēj mūsu Gaiziņkalnu – tad ar augstāko pakalnu varētu lepoties latvieši. Bet labos nodomus izjaucis igauņu… alus.
Un te nu mēs esam – pašā Munameģa pakājē. Neviens no trīsdesmit septiņiem skolēniem te nav bijis. „Aizved mani uz Munameģi!" vārdi, kurus ne bez smaida iedomājas gandrīz vai katrs latvietis, vārdi, kurus iemūžinājusi kinofilma "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Stāvo kalnu pievārēt ir nieks, to darām skriešus, kalna galā slejas liels, balts skatu tornis. Tā trepes savijas kā gara, gara spirāle. Pēdējos pakāpienus pieveikt ir grūtāk, taču tas ir tā vērts. Visapkārt bezgalīgā tālumā paveras pasaule, iekrāsojusies rudenīgos toņos. Mēs nezinām, vai O. Vācietis te ir bijis, bet dzejolis „Kāp vien, dēliņ, kalnā. Vai, cik daudz pasaules! Kāp vien, dēliņ, kalnā. Vairs no lejas neredzēs", šķiet, ir tapis, raugoties uz pasauli tieši no šī punkta. Daudzi steidzas uzņemt bildes ar skaisto skatu, bet citi, iegrimuši domās, veras tālumā.
Nākamais apskates objekts ir pārsteigums arī skolotājām. No ārpuses parasts ūdenstornis, bet iekšā trepes ar pakāpieniem, kas veidoti kā klavieru taustiņi, un tie skan! Vēl tornī izvietota fotogrāfiju izstāde, kurās redzama Igaunija no putna lidojuma. Bet vislabākā mācība mūsu tautai ir kaimiņtautas radošā pieeja, kā no parasta, iznīcībai nolemta ūdenstorņa var izveidot aizraujošu apskates objektu.
Mēs iegriežamies pilsētā Vōru, pa Katrīnas aleju aizejam līdz Tamulas ezera pludmalei – gaumīgi izveidotai un sakoptai: soliņi, estrāde, šūpoles – šūpuļtīkli izskatās kā tikko novietoti, koka tiltiņi, kas ieved tālu ezerā. Pludmali pieskandinām ar O. Vācieša dzejoļiem – uzstājas pirmie drosmīgākie. Bet no visa redzētā saprotam, ka arī te varam mācīties igauņu darba tikumu.
Tomēr galvenais ekskursijas mērķis ir Ojāra Vācieša vārdā nosauktā Gaujienas skola, kas savu patvērumu atradusi iespaidīgā, greznā muižas ēkā. Te der piebilst, ka vēsturiski muižas īpašnieks ir tā pati baronu Vulfu dzimta, kurai piederējusi Cesvaines pils, celta kā medību pils.
Esam samācījušies O. Vācieša dzejoļus, tie ir visdažādākie, un visu Gaujienu pieskandinām ar tiem. Apkārt mums lido vēja nestu zeltainu lapu virpuļi, „lapas šķind uz akmeņiem un sejas, un no debess garas lietus vindas spaiņiem dzeltenīgas bēdas lej" – tā Ojārs Vācietis ir iemūžinājis savas rudens noskaņas. Aizejam līdz Gaujienas estrādei, te notiek literatūras ieskaites otrā stunda. Skaista vieta, rotāta latvju zīmēm, bet aiz tās – Gauja, pavisam mierīga un svinīga, it kā mūs vien gaidījusi. „Kurš ūdens tā būtu smējies, ja to pasmeļ ar sauju? Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju," izskan Edgara Lauča garu garais veltījums Gaujai. Pozitīvu emociju pārpildīti un dabu izbaudījuši, dodamies uz māju pusi, bet šo dienu mēs atcerēsimies, un mūsu galvās vēl ilgi skanēs Ojāra Vācieša dzejas rindas gan par "Vējasuni", gan par mazo rūķīti, kas apciemo sapnī, gan par mīlestību, kas pasauli pārvērš caurspīdīgu un laimīgu.
Par aizraujošo ekskursiju un interesanto ieskaiti literatūrā paldies skolotājai Sandrai Šimkēvičai, audzinātājai Jolantai Riekstiņai un Madonas pilsētas domei par atmaksāto autobusu.
13.10.2017.