Senos laikos kā šujamo adatu izmantoja asakas, tad smailus kaulus ar izurbtu caurumiņu. Pirmo dzelzs šujamo adatu izdevās izgatavot tikai 14. gs. Līdz 1830. gadam šuva ar roku – labs drēbnieks izdarīja 30 dūrienu minūtē – tomēr pirmie mēģinājumi konstruēt ierīci, kas atdarinātu šuvēja roku kustības, sākās jau 18. gs. vidū.
Tāda bija 1755. gadā Anglijā dzīvojošā vācieša Čarlza Frederika Vīzentāla izveidotā mašīna, kas izmantoja abos galos smailu adatu ar caurumu vidū; viņam gan neizdevās izgatavot patiešām darba spējīgu ierīci. Anglis Tomass Saints 1790. gadā patentēja jau darba spējīgu kurpniekiem domātu mašīnu, kas pilnībā bija izveidota no koka. Pie šujmašīnas strādāja arī daudzi citi, francūzis Bartolomejs Timonjē pirmais sāka tās ražot rūpnieciski; savu modeli viņš patentēja 1830. gada 17. jūlijā. Viņa rūpnīca gan nodega, un izgudrojums gāja bojā.
1839. gadā Bostonā (ASV) nabadzīgs divdesmitgadīgs mehāniķis Eliass Hovs konstruēja mašīnu, kas šuva ar augšējo un uz spolītes uztītu apakšējo diegu – tā šuvēja varēja ilgāk šūt. Mašīna izdarīja 300 dūrienu minūtē. Adata kustējās horizontāli, audums vertikāli, šūt varēja tikai pa taisnu līniju, kas radīja zināmas neērtības. Hovs mašīnu 1846. gadā patentēja, bet šūšanas darbnīcu īpašnieki to pirka nelabprāt: cena bija augsta – 300 dolāru, biedēja arī atklāti drēbnieku draudi – tie bažījās zaudēt darbu. Hovam bija jāapgādā sieva, divi bērni, cerībā veiksmīgāk pārdot savu izgudrojumu viņš devās uz Angliju, bet atgriezās vēl trūcīgāks.
Šajā laikā cits bostonietis – Īzaks Merits Zingers – bija Hova mašīnu uzlabojis. Tagad adata kustējās vertikāli, bet speciāla ķepiņa audumu piespieda pie horizontālas pamatnes, pa kuru to pārvietoja zobratiņš, vēlāk – robota plāksnīte, nevis šuvējas roka. Viņš atrisināja arī apakšējā diega nospriegošanas problēmu – agrāk tas kļuva vaļīgs un samudžinājās. Mašīnu darbināja, griežot rokturi (viena apgrieziena laikā adata izdarīja trīs dūrienus), vēlāk – ar kājminamu pedāli. Tagad bikses varēja pašūt stundas laikā, kreklu pusstundā. Mašīnas maksāja tikai 100 dolāru, tās pārdeva uz nomaksu, atvieglojot iespēju iegādāties. (Zingers esot teicis: „Mani interesē iespēja nopelnīt naudu, nevis izgudrojumi kā tādi!") 1860. gadā tika pārdotas jau 13 000 Zingera šujmašīnu.
Hovs, norādot, ka Zingers viņa patentēto mašīnu izmantojis bez atļaujas, iesūdzēja to tiesā. Pēc ilga procesa tiesa nolēma, ka Zingeram no savas peļņas Hovam ik nedēļu jāizmaksā 4000 dolāru – konstruktora mūža otrajā pusē viņa izgudrojums beidzot bija atnesis bagātību…
Tālākajās desmitgadēs šujmašīnas piedzīvoja daudzus uzlabojumus, bet Hova un Zingera mašīnas darbības princips saglabājās nemainīgs.
13.10.2017.