Pagājušajā nedēļā laikrakstu „Stars" sazvanīja lasītāja, daloties pārdomās pēc raksta „Izposta puķu kastes pie bibliotēkas". – Dzīvoju blakus skolai Madonā, īpašumā ir zemes pleķītis, kur sastādītas puķes, krūmi. Jau kuro reizi bērni tos izbradā, aplauž, bet skolotāji neko neaizrāda. Kā tad varam gribēt, lai jaunieši nedemolētu apstādījumus pilsētā, ja reiz jau skolotājiem ir šāda vienaldzīga attieksme un bērni var darīt, ko grib? – retoriski jautāja zvanītāja.
Pēc viņas stāstītā, bijušas vairākas situācijas, kad, rīkojot dažādus pasākumus, skolēni uzturējušies uz viņai piederošā zemesgabala. Viņa atklāja: – Ir sastādīti rododendri, skrējiena laikā tiem teju vai bradāja pāri. Vai tad neredz, ka kāds tos ir stādījis, kopis, ieguldījis savu darbu? Citā reizē skolotāja bērnus saveda tieši virsū stādītajiem krūmiem. Kad aizrādīju, bija pārsteigta, jo domājusi, ka tā esot skolas teritorija. Vai gan tas ko maina? Skolā pa puķēm un krūmiem var bradāt? Pēdējais gadījums bija, kad bērni karājās nokarenā bērza zaros kā šūpolēs, tagad tie visi salauzīti. Kad skolotājiem aizrādu, lai pieskata bērnus, lai neļauj tā darīt, attieksme ir pilnīgi vienaldzīga. Man sirds jau ir apskrējusies, sastādītās puķes šai vietā vairs neravēju, jo atrodas bērni, kuri tās izrauj vai, kad vajag, nogriež nešanai uz skolu. Pēc rakstu izlasīšanas, ka pie mākslas skolas tika izrauti stādi vai pie bibliotēkas sabojātas puķu kastes, secinu tikai vienu – ko tad mēs gribam no bērniem, jauniešiem, ja reiz jau skolā ir šāda attieksme? Un, kamēr tas nemainīsies, tikmēr arī būs šādi vandalisma gadījumi.
10.10.2017.