Šonedēļ Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs „Re:Baltica" nāca klajā ar pētījumu, kurā secināts, ka Latvija pamazām pārvēršas par veco ļaužu zemi.
Pētījuma rezultāti, saskaņā ar kuriem 2030. gadā gandrīz puse iedzīvotāju būs vecāki par 50 gadiem (katrs ceturtais – pensijas gados), bet strādājošo būs par 20% mazāk, nav nedz pārsteidzoši, nedz šokējoši, jo, redzot valstī notiekošos procesus, būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Vai kādu vairs pārsteidz televīzijas sižeti par mācību iestādēm, kurās bērnu skaits nav rakstāms pat vairs ar diviem cipariem, un, kamēr tukšajām skolu ēkām tiek aiznagloti logi, pansionātiem tiek grieztas lentes (Ošupes pamatskolas gadījumā skola transformējās par sociālās aprūpes centru)? Un nekur cilvēku aizplūšana un agrāk apdzīvotu vietu „izmiršana" nav tik uzskatāma un izjūtama kā lauku reģionos, kur viensētās svilpo vējš, bet atsevišķos ciematos vairs nav pieejami pamatpakalpojumi, kā, piemēram, veikals.
Pētījumā minēts, ka dzimušo skaits nekompensē mirušos jau kopš neatkarības atjaunošanas, un oficiāli vairāk nekā 250 000 strādātspējīgo aizbraukuši pēc lielākām algām kur nu kurais, līdzi paņemot ģimenes, kurās varētu uzaugt nākamie valsts pilsoņi un nodokļu maksātāji. Strādājošo skaitam samazinoties par piekto daļu, iezīmējas divi risinājumi: palicējiem, lai uzturētu valsti esošajā apjomā, jāstrādā vairāk un jāmaksā lielāki nodokļi, vai arī ir jāatver robežas, vienlaikus atverot vārtus gūzmai cita veida problēmu.
Kādu nākotnes ainu tas iezīmē Latvijai, kas gatavojas svinēt savas pastāvēšanas simtgadi? Drūmu, jo cerība, ka nācija saviem spēkiem spēs sevi atražot, ar katru gadu aizvien mazinās. 2016. gadā Latvijā piedzima 22 000 mazuļu, savukārt, pēc Eiropas Savienības statistikas aģentūras aplēsēm, 2030. gadā viņu būs gandrīz uz pusi mazāk. Iedzīvotāju, kas ir katras valsts pastāvēšanas priekšnoteikums un būtiska, iespējams, pat būtiskākā sastāvdaļa, skaits strauji rūk. Vai Latvija pastāvēs vēl 100 gadu? Kāda tā būs? Cik mūsu būs? Šie ir fundamentāli jautājumi, kas jāskata caur demogrāfijas prizmu, taču diemžēl demogrāfija patlaban vairāk ir kļuvusi par politiskās cīņas ieroci un miljonu dalīšanas spēles sastāvdaļu. Pietrūkst skaidra, nesadrumstalota redzējuma par to, kā valsti izvest no šīs lejupejošās spirāles. Šī ir kompleksi uzlūkojama problēma, kuras risinājums nav moralizēšana, kādēļ ģimenē neaug trīs un vairāk bērnu, vai arī virzība uz to, lai cilvēka darba mūžs noslēgtos vienlaicīgi ar viņa gaitām šai zemē.
Šobrīd nav būtiskāka jautājuma par to, kā Latvijas valstij neizmirt, un no tā izrietošās rīcības būs atkarīga valsts tālākā pastāvēšana.
29.09.2017.