Kā allaž možs un dzīvespriecīgs publicists un bijušais Saeimas deputāts Visvaldis Lācis trešdienas pēcpusdienā ierodas „Stara" redakcijā. Tik tikko no Rīgas, lai dotos uz saviem mīļajiem „Baltužēniem". Pirmdien atgriezies Latvijā pēc svētdien notikušā slavenā Berlīnes maratona, kurā viņam savos 93 gados kā vecākajam maratona dalībniekam izdevies pieveikt visus 42,195 kilometrus. Atraktīvs, pozitīvās enerģijas uzlādēts, par ko vēl un vēlreiz pārliecinos mūsu sarunas laikā.
Aizvadītajā svētdienā, 24. septembrī, Vācijas galvaspilsētā Berlīnē notika ne tikai Bundestāga vēlēšanas, bet arī 44. Berlīnes maratons, kurā vecākais dalībnieks bija latvietis – mūsu novadnieks Visvaldis Lācis. – Milzīgs cilvēku, tajā skaitā ārzemnieku, jūklis, nepārtraukta transporta kustība, troksnis. To ļoti izjutām, – tā „Staram" atmosfēru Berlīnē raksturo Visvaldis Lācis.
Atbalsta Sporta veterānu savienība un novada dome
– Berlīnes maratonā mani un trīs manus pavadoņus atbalstīja (un par to lielum lielais paldies gan deputātiem, gan pašvaldības sporta darba organizatoram Mārim Gailumam) Madonas novada dome. Pagājušajā gadā tūlīt, kad es Valmierā veiksmīgi pieveicu maratonu, mani labā nozīmē savā paspārnē savāca Latvijas Sporta veterānu savienība, ko vada Daumants Znatnajs. Pēc savienības rīkotā svinīgā pasākuma Ģildē, kur mani apbalvoja par manu veikumu, es izteicu domu, ka vēlos piedalīties šogad maratonā Berlīnē, un viņi (man nezinot) stājās sakaros ar Madonas novada domi, lūdzot domei atbalstu braucienam, lai laikus varētu pasūtīt biļetes, viesnīcu utt. Dome šo lūgumu atbalstīja, – Visvaldis Lācis izsaka pateicību novada domei.
– Sākumā gan mani negribēja reģistrēt maratonam, jo maratonam noteiktais vecuma ierobežojums ir 90 gadu. Beigās tomēr savienībai izdevās organizatorus pierunāt, taču bija papildprasība, ka viņi grib, lai man būtu trīs pavadoņi, kuri pirmām kārtām labi saprot vāciski. Līdz ar to pavadoņos man tika pieteikta Znatnaja palīdze Laine (savulaik jaunībā bijusi Latvijas čempione 200 un 400 m skrējienā) un Māris Kreiceri, kā arī mans mazdēls Mārtiņš Lācis, kas beidzis Sporta pedagoģijas akadēmiju.
Berlīnē ieradāmies laicīgi, jo dienu iepriekš bija reģistrācija. Jāatzīst, jau reģistrācijā mums viss tomēr negāja tā, kā bija plānots. Divus manus pavadoņus no sākuma vispār neielaida. Sākotnēji bija domāts, ka maratona laikā mani pavadoņi mani pavadīs katrs savā posmā. Taču, lai arī tika ievērotas stingras prasības, jo dalībnieku vien bija pāri 47 tūkstošiem, tomēr viss līdz beidzamajam saskaņots nebija, un viņiem visiem trim spiestā kārtā bija jānoiet kopā ar mani visa distance. Un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka viņi bija vairāk beigti nekā es (smejas).
Bez liekas lielīšanās, es maratona laikā biju ļoti populārs, un ap mani bija sacelta liela ažiotāža. Man pievērsa uzmanību daudzi plašsaziņas līdzekļi – avīzes, televīzija, radio. Uz numura bija lieliem cipariem rakstīts mans numurs 27 890 un lieliem burtiem „Visvaldis". Visi, kas skrēja garām, mani uzmundrināja un aplaudēja. Arī visi 12 Latvijas maratonisti uzmundrināja. Otrs vecākais dalībnieks bija 90 gadu vecs itāļu izcelsmes brits. Maratona rītā pulksten 7.50 abi stāvējām blakus uz starta līnijas, jo seniorus likumsakarīgi distancē laida sākumā. Viņš distancē veselības problēmu dēļ bija spiests izstāties. Viņš iepriekšējā gadā Britānijā maratonu bija nogājis 20 minūtes lēnāk nekā es. Bet mēs jau nesacenšamies savā starpā, mēs ejam, lai pierādītu, ka labus rezultātus, dzīvojot veselīgu dzīvesveidu un nodarbojoties ar sportu, var sasniegt arī pēc 90. Vispār pagājušajā gadā Eiropā maratonā pēc 90 gadiem piedalījās seši dalībnieki, un man starp viņiem bija labākais laiks. Tas, protams, man bija psiholoģisks uzmundrinājums. Un Lainei teicu, ka jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai es nenoietu, jo man visi starplaiki, ko reģistrēju savā dienasgrāmatā, bija ļoti labi. Es gadā pieveicu ap 1800 līdz 2000 km. Gandrīz katru dienu gāju ap 10 līdz 18 km, 5-6 km man skaitījās sprints. Domāju, ka Berlīnē noiešu aptuveni Valmieras maratona līmenī – 8 stundās 23 min. 51 sek. Diemžēl nesanāca…
Iepriekš nebeidz vajāt likstas
Kāpēc nesanāca? Pirmkārt, jau visas šīs nebūšanas pašā maratona organizācijā, bet, otrkārt, mani īsi pirms braukšanas vajāja visādas negaidītas likstas. Jāsāk ar to, ka tīri nejauši noskaidroju, ka Madonā ir ļoti simpātisks maratona treneris, kas pats trīs reizes ir noskrējis maratona distanci – Andris Jubelis, un es par to ļoti nopriecājos. Viņš atbrauca un sastādīja man plānu beidzamajām 20 dienām pirms maratona. Viss likās perfekti, bet 11. septembrī pēkšņi pienāca ziņa no Vācijas, ka man vajadzīga speciāla sporta ārsta izziņa, kuru dabūt dažu dienu laikā bija diezgan sarežģīti. Tomēr kaut kā beidzot jautājums atrisinājās, un man vēlu vakarā paziņoja, ka man 12. septembrī pulksten 12 jābūt Rīgā pie speciālista. Pārbaudes testi bija visai smagi, toties biju tos izgājis spīdoši. Taču vakarā, atbraucot uz Madonu un ejot pie radiem pēc mašīnas, kārtīgi izmirku – biju slapjš no galvas līdz kājām. Radi izguldīja, sadeva karstu tēju. Otrā dienā devos uz mājām, taču biju kārtīgi saaukstējies, un trīs dienas nācās nogulēt un ārstēties pēc sentēvu receptēm. Taču – kad atguvu apetīti… saindējos ar „Maximā" pirktu ceptu vistas fileju (gāju pat pie veikala direktores skaidroties). Tad saprotiet paši, kāda man trenēšanās maratonam pēc plāna.
Cīnītāja raksturs
Taču uz kājām tiku, un 22. septembrī ielidojām visi četri Berlīnē. Un pēc jau pieminētās reģistrācijas 24. septembra rītā biju uz starta. Sākumā gāju ļoti ātrā tempā. Lija lietus. Brīžiem pārstāja. Nebija tie labākie laikapstākļi. Mazliet uzdeva senā smaga kritiena sekas, ko mani brīnišķīgie dakteri veiksmīgi bija apārstējuši, bet kopumā turējos. Biju nogājis pusi distances – 21,2 km, un Māris izrēķināja, ka laiks ir labāks nekā Valmierā, kad man pēkšņi 33. km sarāva gurnu krampis ar lielām sāpēm. Nosēdāmies malā, un mazdēls ar spēku izmasēja – palika vieglāk. Zinot, ka man vieglāk ir soļot, kad dziedu karavīru vai tautas dziesmas, teicu saviem pavadoņiem, ka to darīšu arī šoreiz. Viņi neiebilda. Un es, lūk, šādi aktīvi dziedot (sirmais kungs azartiski ceļas kājās un soļojot uzdzied „Meita gāja uz avotu". – B. M.) nogāju trīs kilometrus, bet tad 36. km sākās krīze. „Palikuši 6 km,"- Laine saka, – „kas tad jums, Visvaldi, vairs seši km…" Jā, man tā ir mazākā distance no rīta, izejot no mājas. Taču tobrīd sākās osteohondrozes paralīze, nevarēju pacelt kāju, tikai pašļūkt. Aiz muguras bija 37 km, kurus bijām nogājuši 7 stundās, tas taču bija tik daudzsološi… Vienubrīd jau mani pavadoņi sacīja, ka jāņem taksis un jābrauc mājās. Es nepiekritu, lasīju viņiem lekciju, visādus gudrus izteicienus citēju, kā, piemēram, „Raksturs nav nekas uz mūžu iedots, bet mūža uzdevums" utt. Pie tam neļāvu sevi nekādā veidā bīdīt, jo tad sekotu diskvalifikācija. Vienīgi norobežot, lai es nekrītu. Arī no vācu mediķu palīdzības atteicos. Tikām jau cauri Brandenburgas vārtiem, pēc 300 metriem finišs, tur pie galdiņiem jau visi līksmo, arī tur man uzgavilēja, saprata. Tikām līdz galam. Beidzamos 6 km bijām gājuši 2 stundas… Informācijas centrā pasniedza medaļas. Un viss bija galā… Es savu panācu, bet tad gan nokritu.
Bet redziet – šodien man nekas nekait. Skriet gluži es negribētu, iet varu ļoti labi. Runājot par nākotni? Vispirms uzklausīšu visus savus ārstus, kuriem esmu ļoti pateicīgs un par kuriem varētu uzrakstīt veselu pateicības grāmatu. Laiks rādīs!
29.09.2017.