Skolotāju augusta konferences laikā ar Madonas novada pedagogiem kultūras namā tikās ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.
Viešņas uzdevums bija sniegt padomus, kā darbā ar skolēniem neizdegt, kā saglabāt sevī dzīves vitalitāti.
– Skolotājs ir tā profesija, kur, strādājot ar bērniem, katram jāizmanto savi individuālie resursi, – uzsvēra Aina Poiša. – No katra tiek prasīts, lai viņš būtu efektīvs, kvalitatīvs, neatkarīgi no tā, kas ir skolotāja „iekšējā groziņā". Līdz ar to skolotājs par savu iekšējo sistēmu ir atbildīgs pats. Aiz kā tad var aizķerties mirkļos, kad uznāk vājuma brīži? Iemācīties sev palīdzēt ir pats vērtīgākais. Atbildēt uz jautājumiem, vai sevi pieņem, cieni, vai saproti, vai esi adekvāts savā pašvērtējumā, ir elementārs treniņš katrai nedēļai.
Speciāliste lika aizdomāties, ka skolotājs kā līderis, no kura tiek gaidīts ļoti daudz, pēc jābūtības teorijas ir ļoti stiprs cilvēks. Cilvēks uz skatuves, ko sabiedrība redz, pēta, analizē. Tomēr arī skolotājs ir dzīvs organisms ar saviem vājuma brīžiem. Ko sevī atrast pret šādiem mirkļiem, pret vēlmi padoties? – Stipri cilvēki ir arī emocionāli cilvēki, un darbs ar emocijām ir pats būtiskākais, – vēstīja Aina Poiša. – Svarīgi ir iemācīties pārvaldīt to, kas ar mums katru notiek, lai esam emocionāli stabili, droši, atvērti, līdzsvaroti. Viegli pateikt, bet ne vienmēr to viegli izdarīt…
Ģimenes psihoterapeite padomam pret uztraukumu un negācijām izmantoja stāstu par vēršu cīņām, ko viņai savulaik uzdāvinājis kāds spānis. – Ir toreadors, vērsis un publika, – iesāka Aina Poiša.
– Tulkojumā – jums ir uztraukums, jo ir jauna klase, ir jānovada pirmā vecāku sapulce vai notiek pedagoģiskās padomes sēde, kurā varat saņemt kritiku. Toreadors ierodas darbavietā laicīgi. Viņš ieiet savā grimētavā, lēnām sāk ģērbties, jo viņa tērps ir komplicēts. Nepieciešama zināma koncentrēšanās, kas rada tonusu, bet novērš uztraukumu, pārbīli. Apģērbjoties toreadors apzināti domā par veiksmes epizodēm. Viņam ir bijušas izrādes, no kurām viņš iznācis kā uzvarētājs, nevis zaudētājs. Profesionālā veiksme notur profesionālo pašapziņu. Neveiksmes grauj, rada šaubas, vēlēšanos bēgt un nedarīt. Arī skolotājam savā tuvumā jātur brīži, kas „ieslēdz gaismu". Kad atnāk rudens vai ziema un putni vairs nedzied, ir patīkami atgriezties pie notikumiem, kas uzlādē. Mūsu iztēle un emocionālā atmiņa spēj tos saglabāt. Stāsts par toreadoru māca, ka vajag koncentrēties uz savu labo izjūtu mirkļiem, lai tie atgrieztu ticību, ka darbi ir padarāmi.
– Nākamais solis, ko dara toreadors, – viņš aiziet līdz dušai un pārbauda, vai ir siltais ūdens, – vēl vienu padomu sniedza speciāliste. – Toreadors pasaka sev, ka visam ir sākums un ir arī nobeigums. Koncentrējoties darbam, varam sakopot spēkus, bet finišā varam sevi atalgot, ieejot dušā un pārejot citā lomā. Būt skolotājam ir darbs, bet tā nav visa cilvēka dzīve. Līdzās darbam ir daudzas labas lietas, kas mūs pabaro kā cilvēkus. Izkāpt no rutīnas apļa un papildināt enerģiju ir ļoti svarīgi.
– Trešais, ko dara toreadors, – viņš piezvana un noskaidro, vai atbraukusi ātrā palīdzība. Viņš iet uz risku, nezina, kas būs arēnā, tāpēc gatavojas un nodrošinās iepriekš, – uzsvēra Aina Poiša. – Arī skolotājam pārmaiņu vai reformu laikā vajadzīga „ātrā palīdzība" – apzināšanās, ka mums līdzās ir cilvēki, kuri mūs pieņem, vienalga, kādi esam. Šie cilvēki ir svarīgi gan priekos, gan bēdās, un mums ir jāmācās pieņemt viņu atbalstu. Ar lielummāniju aizrauties nav ieteicams – mēs neesam vieni, un apkārtējā sabiedrība – mūsu mīļie – mums ir svarīgi.
– Kad esi šo formulu – darbu ar sevi – pieņēmis un to pielieto, septembrī kā toreadors vari droši iznākt arēnā – skolēnu priekšā. Vari būt pie cilvēkiem, strādāt ar viņiem un aizraut sev līdzi, – rezumēja speciāliste.
AGRA VECKALNIŅA foto
08.09.2017.