No Dieva apcirkņiem 26. augustā bijām izcēluši saulainu, siltu, bezlietus sestdienu, lai dzimtas sakņu meklētāji varētu izbraukt un izbrist Latvijai zudušās un arī saglābtās mājvietas Madonas novada Lazdonas un Praulienas pagastā.
Cīruļu un Kļaviņu dzimtas pārstāvji četrās paaudzēs meklēja atpakaļceļu pa gadsimtu kāpnēm uz rakstos minēto senču dzīvesvietām. Praulienas „Joči" dzimtai līdz šim bija saistījušies tikai ar Jāņa Ezeriņa noveli „Joču pirts". Bet jau 18. gadsimta vidū Jaunlazdonas muižas „Jočos" mājvietu bija radis vēl bezuzvārda zemnieks Jēkabs ar sievu Annu, kuru dēls Mārtiņš dzimtu turpināja Lazdonas pagasta „Trulēs" ar vēlāk pašu izvēlētiem uzvārdiem – Cīruļi un Avotiņi. Gadsimtus pārdzīvojušais saimniecības ēkas akmens mūris „Jočos" stāv kā apstiprinājums tam, ka „ūdentiņis, akmentiņis, tie dzīvos saules mūžu" un paaudžu paaudzēm palīdzēs saglabāt viegli gaistošās atmiņas.
Vairāk nekā 70 ceļinieku grupai no Saldus, Dobeles, Jelgavas, Jūrmalas, Rīgas, Bauskas un Madonas novada abpusēji interesanta bija tikšanās ar viesu mājas „Apiņu kalte" saimnieci Antru Gotlaufu, kas pastāstīja, kā šī Praulienas pagasta pērlīte no nevienam nevajadzīga grausta kļuvusi par iecienītu atpūtas vietu. Savukārt viņai atklājums, ka agrākos laikos šeit bijusi Praulienas muižas kalpu mītne, kur dzīvojis arī muižas vagars Brencis Kļaviņš ar sievu Kaču, un viņu ģimenē piedzimuši un izauguši desmit bērnu, bet dzimtas pētnieki saskaitījuši 56 mazbērnus. Lielākā daļa „Apiņu kaltes" ciemiņu bija Kačas un Brenča pēcteči vismaz septītajā paaudzē. Netiešā saimnieces piederība dzimtai izpaudās pārsteigumā, kad Antra atbraucējus aicināja „kalpu mājā" pie kafijas vai tējas tases ar uzkodām. Sirsnīgs paldies par to!
Stiprās lietavas izjauca braucienu uz Praulienas pagasta „Pagalmiņiem", kurus saglabājusi un atjaunojusi mantiniece, dzimtai piederīgā Mārīte Puķīte, bet caur dubļiem un ceļa dangām pulcēšanās vietā Vistiņlejā viņa bija atvedusi pīrādziņus un citus gardumus kārajām mutēm.
Jau sen vairs nevienu negaida Lazdonas pagasta „Baltiņos". Pēc šo māju likteņa varētu uzrakstīt Latvijas vēsturi no ziedu laikiem līdz pilnīgam sabrukumam. Šeit dzimuši bijušais Latvijas galvenais rentgenologs Kārlis Mazurs, enerģētiķis Juris Mazurs, te saknes arī muzikologam Ivaram Mazuram. Pie zemes palikušo cerības izdzēš karš, okupācijas, padomju režīma represijas, arī pāragra aiziešana mūžībā. Taču viena no Baltiņu atvasēm Santa Sizova kokiem, krūmiem un zālēm aizaugušajā pagalmā apgalvoja, ka enerģiju smeļas arī no „Baltiņu" ilgdzīvotājām Grietas un Rasmas (abām pāri deviņdesmit) un vecātēva Andreja, kuram pietrūcis pāris gadu, lai sagaidītu savu un Latvijas simtgadi.
Pārbraucieniem un pārgājieniem pa bezceļu pārsātinātā diena beidzās Lazdonas pagasta „Trulēs", kuru arī vairs nav. „Trulēs" dzimušas jau pieminēto Mazuru māte Marija un vecmāmiņa Ieva, Jāņa Ezeriņa māte Liene un vecmāmiņa Made, no „Trulēm" pasaulē izgājuši un dzimtu godam turpinājuši daudzi: skolotāji, ārsti, inženieri, arhitekti, mūziķi, literāti un vēstures pētnieki, zinoši zemkopji, arī matemātikas doktors Jānis Cīrulis.
Zinātāji teic, ka „Trules" esot vecākas par „Jočiem", laikam tāpēc bijušo veco „Truļu" pamatus pat grūti sameklēt. Kādreiz plašo pagalmu, ceļu uz Pelšu ezeru ar grimstošo saliņu, Naudas kalniņu un Upeņlīci pārsteigusi tagadējo saimnieku nolaidība, paņemot naudā pārvēršamo, bet dabas un likteņa ziņā pametot pagātnes zīmes. Uz zaļi apsūnojuša akmens atstājam prasmīgu roku darinātu ziedu (folkl.) – viršu vainadziņu -, tāpat kā zudušās Latvijas daļā „Jočos" un „Baltiņos".
Šis neparastais dzimtas salidojums nevarētu notikt, ja tik ļoti atsaucīgi nebūtu savu sakņu meklētāji, kā arī palīgi – ceļa atradēji un maršruta shēmas zīmētāji, brikšņu izpļāvēji un ēdinātāji. Paldies Valdim un Zandai Cīruļiem, Reinim un Līgai Rudzātiem, Grietai no Baltiņiem, Melizandai Cīrulei, Gundegai Brokai, kā arī Madonas pilsētas vidusskolas ēdnīcas saimei. Un Reinim Fjodorovam, kas ielūdz uz dzimtas nākamo salidojumu pēc diviem gadiem Madonas novada „Barnekalnā" pie romantiskās Aronas upītes.
01.09.2017.