Laikā, kad atlikušas tikai dažas dienas līdz jaunā mācību gada sākumam, Madonas pilsētas 1. vidusskolas 11.d klases absolventes, kuras skolu pabeidza pirms 35 gadiem, pēc klases audzinātājas, bioloģijas skolotājas Dailas Sembergas iniciatīvas 19. augustā sanāca kopā, lai atcerētos skolas laikus un pārrunātu, kā nu kuram šajos gados gājis.
Absolvente Sarmīte stāsta, ka, lai arī skolotājai sudrabs matos un plecos gadu nasta, viņa ir aizvien iniciatīvas bagāta un braši turas.
– Tiekoties mēs katra tikām apmīļota (klasē mācījās tikai meitenes, nebija neviena zēna), arī mēs kaut daļiņu savas sirds siltuma centāmies iedot savai skolotājai, – piebilda Sarmīte.
Tikšanās laikā absolventes atcerējās savus skolotājus. Netika aizmirsts arī par tiem, kuri jau atdusas kapu kalniņā – noliekot ziedus un klausoties skolotājas atmiņas un stāstus par šiem skolotājiem.
– Katra no mums domās un sirdī pateicās skolotājiem un vēlējām, lai arī tur – aiz mākoņu maliņas – viņiem klātos labi, – turpināja Sarmīte.
Tālāk jau 1982. gada izlaiduma klase devās uz Ineses Grāvītes vecāku mājām Sarkaņos, kur absolventes ar skolotāju tika sirsnīgi sagaidītas, lai atlikušo vakara daļu pavadītu, šķetinot atmiņu kamoliņu.
– Lai arī pagājuši jau daudzi gadi, kopš sēdējām skolas solā un ar interesi apguvām zināšanas, šajā dienā jutāmies tāpat kā toreiz – nedaudz satrauktas, nedaudz biklas, bet ar atvērtām sirdīm, nobriedušām domām un savu redzējumu uz dzīvi, cilvēkiem un lietām. Diena aizritēja sarunās un stāstos par to, kā mums katrai šajos gados ir veicies, ko esam paguvušas izdarīt, kas vēl darāms, kādas ieceres piepildāmas. Pēc visa dzirdētā gandarījumu radīja tas, ka mēs esam izaugušas par krietniem cilvēkiem, pateicoties savu vecāku audzināšanai, zinībām, ko devuši mums skolotāji, un pašu vēlmei būt godīgām pret sevi un citiem. Dzīvē galvenais ir nestāvēt uz vietas, nenolaist rokas, ja kādreiz arī neveicas, bet censties sasniegt iecerēto, – ar smaidu klasesbiedreņu tikšanos atminējās Sarmīte.
Viņa arī norādīja, ka visam labajam, ko sajutušas un runājušas šajā dienā, tik un tā cauri vijās arī ne tik patīkamas lietas, kurām vispār pat nevajadzētu būt, – skolotāju zemais atalgojums un nepieņemami zemās pensijas – valsts „atalgojums" par cilvēka mūža darbu, kā arī daļas šodienas skolēnu negatīvā attieksme pret mācībām, visatļautība un necieņa pret skolotājiem un vecākiem.
Sarmīte piebilda, ka šodienas skolēniem vajadzētu vairāk mācīties pieklājību pret vecākiem, skolotājiem un citiem cilvēkiem. Ar lielāku interesi izturēties pret mācībām un saprast, ka tas viss ir pamats turpmākajai dzīvei; mūsu valdībai viņa novēl – saprast, ka arī citi cilvēki vēlas dzīvot un saņemt par savu darbu atbilstošu atalgojumu un pensijas.
– Gribētos, lai mēs, klasesbiedrenes, un audzinātāja satiktos biežāk un kuplākā skaitā un lai katrai no mums un mūsu ģimenēm arī turpmāk dzīvē veicas; mūsu audzinātājai – spēku un veselību. No sirds mīļu paldies vēlos teikt mūsu Inesei un viņas mammai par jauko uzņemšanu, sirds siltumu un mammas dzīves gudrību, – uzsvēra Sarmīte.
Arī skolotājai Inesei Skraustiņai ir tikai siltas un patīkamas atmiņas par skolas gadiem. Tos spilgtākus un patīkamus padarīja klases audzinātājas Dailas enerģija un pozitīvais skatījums uz dzīvi. Par savu skolotāju Inese saka: „Mūsu klases audzinātāja ir kā saules stars, kurš savelk mūs visas ik pa laikam kopā. Skolotājas dzīves tvēriens bija apbrīnojams jau skolas gados. Tagad viņu satikt ir vēl patīkamāk, jo tas prieks un dzīves gudrība, ko no viņas var smelties, ir kas fantastisks."
Skolotājas Dailas atmiņu stāsti
Skolotāja Daila sarunas sākumā teic, ka šoreiz lielāka uzmanība jāvelta skolēniem, par skolotājiem runājot mazāk. Viņa stāsta, ka 50 darba gados skolā ir izaudzinātas ļoti daudzas un labas klases. Katrā klasē ir daudz kā laba un tikpat daudz mīļa.
– Mani ļoti kaitina jautājums, kad prasa nosaukt savu mīļāko skolēnu, cilvēki vēl aizvien nesaprot, ka man visas klases bija vienādas, nebija tāda „mīļākā" bērna. Ar visiem ir jāiet uz priekšu, visiem ir jāiemāca kaut kas, lai bērni būtu zinoši un gudri dzīvē, – atzina Daila Semberga.
Taujāta par pašas skolas gaitām, viņa teica, ka viņai nebūt nav bijusi tā vieglākā galva, nācies daudz un cītīgi mācīties. To arī viņa esot darījusi, un rezultāti bijuši. Jautāta, kā tad viņa nonākusi līdz atziņai, ka jāmācās par skolotāju, Daila Semberga sacīja, ka savu aicinājumu atradusi jau 7. klasē.
– Skolas gados dzīvoju Lubānā internātā. Istabiņas bija mazas, dzīvojām pa astoņām meitenēm istabiņā. Apkārt bija brāļa klases meitenes, kas bija mazākas par mani. Viņām visām ļoti patika spēlēties, tādēļ sākām spēlēt skolu, sataisījām mazas burtnīciņas, un es stāvēju priekšā kā skolotāja un mācīju tās mazās meitenes. Tad es pati mācījos 7. klasē, bet viņas – 5. klasē. Tā tas ceļš skolotājas karjerā sākās, – smaidot atklāja skolotāja.
Viņa arī atzīmēja, ka pašai skolas laikā bijuši labi skolotāji, it īpaši patikusi vēstures skolotāja, tādēļ arī viņa sākumā nolēmusi mācīties vēsturi un devusies iesniegt dokumentus uz Latvijas Valsts pedagoģisko institūtu. Tomēr viss tik gludi gan neesot iznācis, jo tieši tajā gadā fakultāte esot likvidēta.
– Matemātika man nepadevās, fizika arī, bet par latviešu valodu zināju, ka būs jālabo daudz burtnīcu, tādēļ par latviešu valodas skolotāju nevēlējos kļūt. Atlika tikai dabaszinātņu fakultāte, tā arī aizgāju uz turieni. Tajā laikā vēl piedāvāja mācīties arī par sporta skolotāju, izmantoju tādu piedāvājumu un kādu laiku arī nostrādāju par sporta skolotāju Jumpravā un tepat Bērzaunē, – atminējās skolotāja Daila.
Runājot par 1982. gada izlaiduma klasi, spilgti atmiņā ir iespiedušies kopīgie izbraucieni, it īpaši brauciens uz Maskavu, kas bijusi ļoti spontāna ideja tieši no klases meitenēm.
– Tikām līdz Jēkabpils stacijai un tad tālāk ar vilcienu ceļojām uz Maskavu, kad tur ieradāmies, nemaz nebijām sarunājušas naktsmītnes. Tās atradām tikai vēlā vakarā. Bet vēl kā vakardienu atceros Sarkanā laukuma apmeklējumu, Mauzoleju, redzējām sardzes maiņu, kā arī maija svētku gājienu. Kā jau meitenēm, vislielākais prieks bija par tikšanu veikalā „Leipciger", tajos laikos tas bija vienīgais veikals, kur varēja nopirkt parfimēriju, tad meitenes radušos izdevību arī izmantoja, – piedzīvotajā dalījās Daila Semberga.
Viņa arī atzina, ka dzīvē nav lietojusi vārdu „grūti", jo viņa nekad neesot uzskatījusi (un vēl joprojām tā domā), ka dzīve ir grūta – ir tikai ikdiena. Viņai bieži sakot – tev taču dzīve bija tik grūta, šādi vārdi skolotājai ļoti nepatīkot, jo savu dzīvi viņa par grūtu neuzskata.
– Ir jādzīvo šodienai, jāpriecājas, ka esam, un jādzīvo ar optimisma dzirksti. Man kā skolotājai ir tikai viens sakāms – ka skola ir mūžīgās jaunības avots, skolotājam ir jāiet līdzi laikam, šī profesija neļauj novecot, – uzsvēra Daila Semberga.
30.08.2017.