Latvijas Kara muzejs un Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonds rīkoja eseju konkursu „Sirdsapziņas bruņinieki". Tajā piedalīties tika aicināti Latvijas vecāko klašu skolēni, tādējādi godinot Latvijas Centrālās padomes sastādītā memoranda parakstītājus. Konkursā piedalījās un par uzvarētāju kļuva arī Madonas vidusskolas 11. klases skolniece Patrīcija Trokša, meitene balvā saņēma apmaksātu braucienu uz Briseli pie Eiropas Parlamenta deputāta Roberta Zīles.
Konkurss norisinājās no 2016. gada 12. decembra līdz 2017. gada 5. martam. Tā mērķis ir rosināt skolēnus iegūt papildu zināšanas par Latvijas vēsturi Otrā pasaules kara laikā, par pretošanos nacionālsociālistiskās un komunistiskās ideoloģijas režīmiem un centieniem atgūt Latvijas valstisko neatkarību saskaņā ar 1922. gada Latvijas Satversmi, izmantojot Memoranda parakstītāju biogrāfijas vai datus.
Latvijas Centrālās padomes sastādītā memorandā 1944. gada 17. martā okupācijas apstākļos 188 sabiedrības pārstāvji, riskējot ar savu dzīvību, izteica prasību nekavējoties atjaunot Latvijas neatkarību. Dokuments ir nozīmīgākās politiskās pretošanās kustības – Latvijas Centrālās padomes – politiskās platformas un tās atbalstītāju apliecinājums cīnīties par brīvu un neatkarīgu Latvijas Republiku, neraugoties uz divu okupācijas režīmu – Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas – centieniem to iznīcināt.
– Kad skolotāja Rūta Trušele piedāvāja piedalīties šajā konkursā, piekritu ne uzreiz, jo nebiju pārliecināta, ka spēšu iekļauties termiņos un uzrakstīt ko labu. Lai arī iepriekš biju piedalījusies konkursos, tomēr nekādas lielas balvas vai vietas nebiju ieguvusi, tādēļ necerēju, ka šis konkurss varētu būt izņēmums, – stāstīja Patrīcija Trokša.
Esejā Patrīcija izvērstāk rakstīja par Kārli Skalbi, kas bija to 188 cilvēku vidū, kuri iestājās par brīvu un neatkarīgu Latviju. Jauniete pirms esejas rakstīšanas iepazinās ar dažādiem biogrāfiskiem materiāliem par Kārli Skalbi. Viegli neesot bijis, jo esejas rakstīšana sakritusi ar ieskaitēm skolā, tādēļ daudz vajadzējis rakstīt un lasīt pa naktīm. Grūtākais esot bijis izvēlēties, par ko vispār rakstīt, jo esejas apjoms nebija no tiem mazākajiem – bija jāsaraksta piecas A4 lapas.
– Kad biju sapratusi, ka rakstīšu par Kārli Skalbi, bija mazliet vieglāk, jo tad bija daudz lielāka skaidrība, ar ko vispār sākt un kādu informāciju meklēt. Nedēļas laikā eseju uzrakstīju un nosūtīju. Un pēc aptuveni divām nedēļām zvanīja skolotāja un paziņoja jaunumus, ka esmu to četru laimīgo uzvarētāju vidū, kuriem būs iespēja doties pie Roberta Zīles, – atmiņās dalījās Patrīcija.
17. martā Saeimas ēkas Baltiešu zālē notika konference, kurā svinīgi tika sveikti visi laureāti. Svinīgajā pasākumā daudz tika stāstīts par pašu memorandu un tā laika notikumiem.
– No 28. līdz 30. jūnijam viesojos Briselē pie Roberta Zīles. Pirms braukšanas bija liels satraukums, zināju, ka nevienu tur nepazīšu. Bet jau tur ierodoties sapratu, ka viss būs vēl labāk, nekā biju cerējusi. Gan citi latvieši, ar kuriem kopā braucu, gan tur sastaptie cilvēki bija ļoti atsaucīgi un pretimnākoši. Pārsvarā visi paši nāca klāt un runājās, – smaidot piebilda jauniete.
Briselē latviešu grupiņu sagaidīja Roberta Zīles asistente Gunta Zaķe.
– Lai varētu ieiet parlamenta ēkā, bija jāiziet cauri vairākām ilgām pārbaudēm. Pašu Robertu Zīli arī uzreiz nesatikām, jo viņam bija negaidīti jādodas uz kādu citu konferenci. Bet prezentāciju vadīja citas atbildīgās personas, un pašās beigās runāja arī Kārlis Būmeisters, plašāk pazīstams kā dziedātājs Kaža, kas jau vairākus gadus ir ierēdnis Eiropas Parlamentā. Noklausīties prezentācijas gan nebija viegli, jo bija liels nogurums, agrā celšanās un garais ceļš darīja savu, – atzina meitene.
Vakari jaunietei esot bijuši brīvi, varēja darīt, ko vien vēlas. Pirmajā vakarā kopā ar citiem jauniešiem Patrīcija devās apskatīt pilsētu naktī. Nākamajā dienā bija pusdienas kopā ar Robertu Zīli.
– Pusdienas bija ļoti oficiālas. Ēdiena bija ļoti daudz, sākumā domājām, ka tas, kas atrodas uz galda, ir visas pusdienas, bet, kā izrādās, tam sekoja vēl pamatēdiens un deserts. Pēc tam devāmies apskatīt „Atomu", kas simbolizē un attēlo ne tikai atomu, bet arī Beļģijas tolaik esošās deviņas provinces (pašlaik ir desmit provinces), aplūkojām arī strūklakas un dažādas ēkas. Man ļoti patika ekskursija pa „Eiropas māju", tur ir pieci stāvi, katrs stāvs veltīts kādam vēstures periodam. Katram apmeklētājam tiek iedotas planšetes ar austiņām, kur ir iespējams uzlikt vēlamo valodu un klausīties par katru ēkā apskatāmo objektu vēsturisku izklāstu, – ar aizrautību stāstīja Patrīcija.
Pēc ekskursijām atkal sekojis brīvais laiks, kad viesi devušies apskatīt citus objektus un pilsētu.
– Lai gan vēsture man īpaši nepadodas, tomēr šādā interesantākā veidā to apgūt ir pat patīkami un saistoši. Lielākais ieguvums noteikti ir jaunie kontakti un paziņas, kā arī iegūtās zināšanas – tas ir kas neatsverams un ļoti patīkams, – uzsvēra Patrīcija.
29.08.2017.