Sākoties šim gadam, zināju, ka tas man būs ļoti svarīgs un nozīmīgs. Rēķinājos, ka tas nesīs daudz jauna – jābeidz augstskola, jāatrod darbs, dzīvesvieta. Īsāk sakot – jākļūst pavisam patstāvīgai. Ir liels prieks, ka daļa no iecerētā ir piepildījusies –
saņemtais Latvijas Universitātes diploms komunikācijas zinātnē patiešām sniedz lielu prieku un lepnumu.
Tagad, kad līdz jaunā mācību gada sākumam ir atlikusi nedēļa, es saprotu, ka šis būs mans pirmais 1. septembris, kad uz skolu nedošos kā skolniece vai studente. Lai gan zinu, ka katram pienāk brīdis, kad mācībām uz kādu laiku vai arī pavisam ir jāsaka ardievas, tik un tā ir mazliet skumīgi un gribas teikt, ka varēja taču vairāk izbaudīt to skolas laiku.
Vēl gribu jums pastāstīt par savām šīs vasaras darba gaitām laikrakstā „Stars". Lai arī Stariņam pirmie mani raksti tapa jau pamatskolas laikā un tā arī mans ārštata korespondentes darbs turpinājās visus vidusskolas un augstskolas gadus, tik un tā, pirms sāku šeit strādāt (aizvietoju žurnālistus viņu atvaļinājuma laikā), man bija liels satraukums par to, vai ar visu tikšu galā: vai būs, par ko rakstīt, vai cilvēki piekritīs intervijām. Protams, rēķinājos ar viedokli, ka reģionālā prese jau tāds nieks vien ir. Bet divos mēnešos, ko šeit pavadīju, mans viedoklis par to ir ļoti krasi mainījies. Domāju, ka daudzi nemaz nesaprot un nenovērtē vietējā izdevuma kvalitāti. Man kā jaunajai žurnālistei ir prieks, ka laikrakstā ir atrodama kvalitatīva un droša informācija, nemaz nerunājot par labo un tīro laikraksta valodu. Nevienā interneta portālā un arī atsevišķos drukātās preses izdevumos nebūs iespējas sastapt tik kvalitatīvus rakstus. Mums būtu jāatceras, ka rakstīts jau tiek par savējiem – par cilvēkiem, ar kuriem mums būtu jālepojas un jāstāsta par viņiem tālāk citiem, lai visi zina, kas pie mums Madonā ir.
Nobeigumā vēlos atgādināt, ka šī nedēļa Latvijā bija ļoti patriotiska – 21. augustā atzīmējām 26. gadadienu, kopš Latvija atkal ir neatkarīga demokrātiska republika, 23. augustā atcerējāmies 1989. gadā notikušo akciju „Baltijas ceļš", kā arī Latvijas Zemessardze šonedēļ svinēja 26. dzimšanas dienu. Ceru, ka katrs no mums vismaz vienu no šīm atceres dienām ir paturējis prātā un novērtē šajos notikumos iesaistīto cilvēku ieguldījumu mūsu katra šodienā. Un, to sakot, es nedomāju par ekonomisko un politisko stāvokli mūsu valstī, bet par līdzcilvēkiem, mūsu dabu un katram par sevi atsevišķi. Novēlu ikvienam atrast kaut vai vienu lietu, ko patiesi novērtēt mūsu zemē, cilvēkos, un tad turpināt par to priecāties, mīlēt un attīstīt to.
25.08.2017.