Augustā pie Mētrienas pagasta pārvaldes nama jaunu lidojumu uzsācis vides objekts „Putni. Mēs gribam vēl atgriezties dārzos". Tas ir mākslinieces, keramiķes Izabellas Krolles dāvinājums Mētrienas pagastam.
Mētrienas puse mākslinieku pārim Izabellai un Gunāram Kroļļiem ir tuva kopš 1974. gada, kad viņi šeit iegādājušies īpašumu dziļa meža ielokā. Vasaras viņi pavada šeit, izjūtot pietāti pret dabu, nododoties fiziskajiem lauku darbiem, tā izraujoties no Rīgas ritma.
– Šeit mēs nestrādājam radoši, bet gan pēc iespējas vairāk fiziski – pļaujam zāli, zāģējam kokus, mums ir mūžīgie Jāņi, jo kurinām to visu ugunskurā? Kad viss ir sakopts un pienācis rudens, tad, žēli skatoties, ejam uz vārtiem, draugi atbrauc pakaļ, iekāpjam mašīnā, viss sakopts paliek. Tas prieka mirklis ir tik īss, – teic Gunārs Krollis.
Šurp viņus atved spontānā migrācija, kā mākslinieki smej. Kas bija par pamudinājumu atstāt savu paliekošo „zīmogu" – veltījumu Mētrienas pagastam?
– Andris Dzenovskis vainīgs, – atsmaida Izabella. – Bet vispār man patīk savus darbus dāvināt, Madonas pusē diezgan daudz ir atdāvāti, – viņa secina. Viņas noteikums „Putnu" uzstādīšanai bijis, lai tie atrastos uz augstiem stabiem, jo tāda arī bijusi darba sākotnējā ideja.
– Tika rīkots pasākums Bākūžkalnā, ar kolēģi un draudzeni Natāliju Menteli mūs uzaicināja izveidot izstādi. Keramiķiem-māksliniekiem tas divreiz nav jāsaka, jo strādāt – tas ir tikpat kā skābeklis. Laika gan bija ļoti maz, teritorija jāaizpilda liela – kalns, monumentāls reljefs. Tad tie putni arī tapa, 1978. gadā. Darbu pabeidzām pa diviem mēnešiem, jaunībā jau visu ātri var paveikt. Tagad tie apgriezieni ir krietni lēnāki. Uz Madonu atbraucām ar autobusu LAZ – piekrāmētu pilnu ar keramiku. Izstāde bija feina, bet uznāca šausmīga lietusgāze, dabūjām visu izstādi steigšus vākt nost, tā ilga tikai divas stundas, – „Putnu" īso lidojumu pirmajā izstādē atminas māksliniece. Otro reizi darbs izstādīts „Ķīpsalas keramiķu grupas" izstādē. Izabella Krolle piebilst:
– Man nepatīk vienu un to pašu darbu dot uz vairākām izstādēm, tāpēc arī citur tas vairs nav bijis. Tomēr palika iecere celt „Putnus" augstāk. Šis ir rets gadījums, kad ar rezultātu esmu apmierināta. Pagasts atrada īsto vietu, putni padara vieglāku arī pagastmāju. It kā blāķis – stabi un putni, bet kustība no tā izdalās. Ja vēl pa apakšu sastādīs ložņājošos kadiķus, putni vēl vairāk parausies gaisā.
Diemžēl ar pāris atdāvinātajiem darbiem ir gadījies, ka tie pēc laika saplēsti. Arī Mētrienas pagasta pārvaldes vadītājs uzreiz pragmatiski pajautājis – ko darīt, ja kādu putnu apskādēs?
– Nu neko, jāmet ārā, – Izabella Krolle atbild. – Ir, kas domā, ka darbs veidots no cementa, tātad ir ļoti izturīgs. Bet tā tomēr ir keramika. Mūsu šamots (no kā veidots darbs 1978. gadā. – Aut.) ir stiprāks, nekā tas, ko tagad ražo. Šamotu kurināja atklātā ceplī uz 1200 grādiem, lai saķep virskārta. Tā laika keramika ir izturīga – bet ja pret to pareizi izturas. Visi darbi ir veidoti ar tukšu vidu. Tos lipina no mazām piciņām, desiņām, kā bezdelīgas ligzdu. Iepriekš skices nebija. Ja uzzīmē skici, darbs jau ir izveidots un tad it kā plaģiē pats sevi. Nav vairs interesanti strādāt. Vairāk galvā gribas izdomāt, jo tad vēl vari variēt. Uzzīmētais ierobežo, jo veidot ir kas cits, – vides objekta tapšanas tehnisko gaitu atklāj Izabella Krolle.
Un kāda ir filozofiskā doma „Putniem"? Kas ir tie dārzi, kuros putni vēl grib atgriezties? Keramiķe pastāsta: – Tie ir sapņainie dārzi. Tāpēc jau man ir arī tās Gaisa pilis, kas izvietots Marka Rotko mākslas centrā. Ideja „Putniem" balstās leģendās par Semiramīdas gaisa dārziem – uz tiem arī putni grib atgriezties. Tā ir kustība uz augšu.
25.08.2017.