„Ja ievēli klaunu, gatavojies cirkam." Šīs prātulas pieminēšana šobrīd ir ļoti aktuāla, un, kā jau var noprast, tā attiecas uz 45. ASV prezidentu Donaldu Džonu Trampu, kas jau savu pilnvaru termiņa sākumposmā paguvis pateikt un paveikt ne mazums lietu, kuras neiekļaujas vispārpieņemtajās normās, ko esam paraduši redzēt politikā.
Šoreiz mazāk par to, kā bija iespējama Trampa nākšana pie varas, par kuru ASV bijis ne mazums pašrefleksiju, lai gan ar bažām var vērot, pie kādiem secinājumiem nereti nonāk viena, otra vai trešā politiskā flanga pārstāvji, kas ļauj secināt, ka mācība, visticamāk, nav gūta, un nebūs pārsteigums, ja arī pēc nepilniem četriem gadiem karjeras politiķis Baltajā namā neiekļūs un tā vietā būs harismātisks populists.
Čivinātājs
Tramps šobrīd ir simptoms ASV sašķeltībai, taču sekas izstarojas arī uz pārējo pasauli. Laikā, kad ASV būtu nepieciešams spēcīgs līderis, kas vieno sabiedrību uz kopēju vērtību bāzes, dažādu grupu savstarpējā ķīvēšanās kļuvusi spēcīgāka, un diemžēl bieži vien sadursmju katalizators ir tieši Tramps, kas iedrošina sabiedrības grupas, kuras vairākus gadu desmitus bija dzīvojušas ar nokārtu galvu, baidoties sabiedrībā paust savus bieži vien radikālos uzskatus, savukārt citas grupas par savu mērķi uzskata konfrontāciju ar radikāļiem, tādējādi konfliktu tikai attīstot tālāk.
Nesenie incidenti Šarlotsvilā, kas beidzās ar viena cilvēka nāvi, spilgti atsedz Amerikā gruzdošo saspīlējumu. Nemieri izcēlās, kad galēji labējās organizācijas, kas iebilst pret Amerikas pilsoņu karā vergturību atbalstošo štatu simbolu pārvietošanu, sastapās ar protestētājiem, kuri uzskata, ka šie simboli un labējās organizācijas pauž rasismu. Vēl pirms dažiem gadiem nebija iedomājams, ka ASV ielās, par spīti vārda brīvībai, maršētu cilvēki, kuri neslēpti eksponē nacistu simboliku, izkliedz nacistiskās Vācijas saukļus, tostarp vērstus pret ebrejiem, un Kukluksklana organizācijas vadītājs ar prieku paziņo, ka tieši Trampa ievēlēšana beidzot viņiem ir ļāvusi atviegloti uzelpot un prezidentam nevajadzētu aizmirst, ar kāda sabiedrības slāņa balsīm viņš tika ievēlēts.
Donalda Trampa oficiālie paziņojumi pēc Šarlotsvilas incidenta uzrāda problēmas ar prezidentūru. Vienu dienu Tramps nolasa administrācijas sagatavotu piefrizētu tekstu, paužot nosodījumu nacistiem, bet jau dienu vēlāk, „bliežot bez bremzēm", izrunājas, ka abās protestētāju pusēs esot labi cilvēki. Šķiet, Tramps joprojām nav apzinājies, kādu amatu ieņem un kāds svars ir prezidenta teiktajam, lai gan cilvēkam, kurš paradis komunicēt, čivinot maksimums 140 rakstu zīmēs, dziļi izsvērtas domas paušana, neizbļaujot lozungveidīgus tekstus, sagādā grūtības. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ Trampa „medusmēnesis" gan ar republikāņu partiju, gan ar viņa administrāciju strauji tuvojas beigām un liek domāt, ka viņa impīčments ir neizbēgams.
Divi ego
Vērot ietekmīgākās valsts pasaulē prezidenta klaunādi sākotnēji varbūt pat bija uzjautrinoši, un klusībā varējām nopriecāties – labi, ka pie mums tā nav, taču jautrība beidzas brīdī, kad apzinies, ka šī cilvēka lēmumi tiešā veidā ietekmē daudzus procesus pasaulē, tostarp drošības jomā. Aukstā kara saspīlējumam sasniedzot augstāko punktu, kad divas lielvaras viena pret otru bija pavērsušas kodolieročus, kodolkara draudi bija reāli, un tikai varas ešelonos esošo spēja saglabāt vēsu prātu brīžos, kad viena vai otra puse veica provokācijas, bija tā, kas mums šobrīd ļauj nedzīvot postapokaliptiskā radiācijas piesārņotā ainavā, cīnoties par izdzīvošanu. Pēc aukstā kara beigām cilvēki ātri vien aizmirsa, ko nozīmē civilās mācības stundās apgūt to, kā pareizi rīkoties, ja netālu no tevis tiek nomesta ūdeņražbumba. Patlaban šķiet, ka šāds priekšmets skolās būs jāatjauno, jo starptautiskās drošības apdraudējuma ziņā situācija ir būtiski pasliktinājusies, un nestabilitātes un draudu epicentrā ir tieši Donalds Tramps.
Jau vairāku gadu garumā Ziemeļkorejas un ASV starpā ir vērojama spriedze. Starptautiskās sabiedrības kļūda (ar dažiem izņēmumiem) ir bijusi tā, ka Ziemeļkoreja (kā valsts) tiek bieži vien uztverta ar ironiju, pasmejoties par šīs valsts iedzīvotāju apsēstību ar akordeoniem, jokainām emocionāli sakāpinātām ziņu diktoru runām, Kima Čenuna frizūru un fantastiskajiem sasniegumiem viņa tēva – Kima Čenira – biogrāfijā, kā, piemēram, Čenirs iemācījies runāt jau triju nedēļu vecumā, augstskolā sarakstījis 1500 grāmatas un vairākas operas, un, protams, nevar aizmirst, ka savas dzīves laikā viņam ne reizi nav nācies apmeklēt labierīcības. Dažbrīd šo ironisko uztveri iedragāja ziņas par Ziemeļkorejas koncentrācijas nometnēm, Kima Čenuna izpildītajiem īpaši asiņainajiem nāvessodiem utt. Taču lielākoties šī valsts tiek uztverta kā joks, pie tam neizdevies, un viens no dzīviem piemēriem, ka totalitāra, sociālistiska valsts nevar veiksmīgi funkcionēt. Arī Ziemeļkorejas raķešu programma vairākus gadus tika uztverta kā joks, un bieži vien tā bija iemesls satīriskiem rakstiem un karikatūrām. Valdošās Kimu ģimenes vēlme iegūt kodolieročus, nesējraķetes un to palaišanas iekārtas motīvs parasti tiek atainots kā totalitārās valsts vēlme iesaistīties bruņošanās karā, nepamanot, ka, lai cik varas apsēsts būtu Kims Čenuns, viņš nedzīvo izolētā informatīvajā telpā, neredzot, kas notiek ar diktatoriem citās valstīs. Sadams Huseins dzīvi beidza karātavās, bet Muamara Kadafi pēdējie dzīves mirkļi bija mokpilnu sāpju piesātināti, un daļēji abu diktatoru liktenis bija tāds, kāds tas bija, tādēļ, ka Irāka un Lībija vai nu pilnībā atteicās no kodolieroču programmas, vai bija gana vājas. Kims Čenuns mācās no citu kļūdām un apzinās, ka, notiekot to varas maiņai, Ziemeļkorejā mierīgās dienas bijušo diktatoru pansijā viņu nesagaida, tādēļ vienīgā reālā iespēja noturēt varu ir kodolieroči – reāli vai iedomāti, kas varbūt neatturēs starptautisko sabiedrību no sankciju piemērošanas, taču vismaz centieni ārējiem militāriem līdzekļiem gāzt varu nenotiks. Vēsturiskais periods, kad Ziemeļkorejas kodolpotenciāls ir augstāks nekā jebkad iepriekš, sakrīt ar Trampa prezidentūru. Uz šaurās laipas patlaban satikušies divi cilvēki – vienam no tiem domu pavediens ir: „Ja reiz mums ir ieroči, kādēļ tos nelietojam", savukārt otra vienīgā iespēja noturēt varu balstās uz kodolieročiem, un šī pasaulei nav laba ziņa – ne tikai Dienvidkorejai, kas militāra konflikta gadījumā cietīs visvairāk, kā arī citām Klusā okeāna valstīm, bet plašākai starptautiskajai sabiedrībai, jo, nonākot līdz kodolkaram, uzvarētāju tajā nebūs. Doma, ka šī konflikta centrā atrodas divi nestabili personāži, uz mierīgām domām nevedina.
23.08.2017.