Gleznošana brīvā dabā ļauj palūkoties uz vienkāršām un pierastām lietām, kuras ikdienas steigā pat netiek pamanītas, precīzāk izjūtot gaismas un atmosfēras kustību, saskatot nemitīgi mainīgo ainavu un vibrējošās gaismēnas. Reizē tā ir arī sevis izzināšana un iespēja būt harmonijā ar vidi un apkārtējo dabu.
Liezēres puse ir ūdeņiem bagāta – ezeri, upītes un dīķi aicināt aicina izbaudīt vasaras saulstaru rotaļas agrajos rītos vai rieta stundās. Tieši šādā brīdī – ar paleti un otām rokās, ķerot pēdējos saulrieta atspulgus ūdenī, sastapu pensionāru klubiņa „Liezēre" bijušo vadītāju un aktivitāšu organizētāju Mariju Dauģi. Tovakar tapa skice jaunai gleznai, un izvērtās mūsu saruna par Marijas agrāko un tagadējo nodarbošanos. „Esmu bijusī lauku meitene, un to uzskatu par savas dzīves veiksmi un bagātību, jo man bija dota iespēja atrasties tik tuvu dabai, izjust tās dzestros, bet neizsakāmi skaistos vasaras rītus, redzēt, kā mostas diena, dzirdēt putnu korus, sajust, kā smaržo uz smilgas savērtas zemenes, redzēt rubeņus, kuri tolaik agri pavasaros rubināja bērzos, krāšņos, cekulainos pupuķus, kas dzīvoja akmeņu kaudzē. Pirms pāris gadiem pupuķis bija izvēlēts par Latvijas putnu, bet jāteic, ka daudzo nodzīvoto gadu laikā man nevienu tādu putnu vairs nav izdevies manīt. Toties uzskatu, ka esmu piedzimusi un dzīvojusi notikumiem bagātā laika posmā – pirmās ir atmiņas par kara laiku, par frontes līniju netālu no tēva mājām, tad seko 1949. gada represijas un kolektīvo saimniecību dibināšanas laiks, vēlāk – tukšie veikalu plaukti un preces uz taloniem. Tad nāk atmiņas par „Baltijas ceļu", barikāžu dienām un trešās Atmodas laiku Latvijā," atceras Marija.
Viņas darba stāžs ir 40 gadu garumā – saistīts ar darbošanos tirdzniecībā, sabiedriskajā ēdināšanā, viņa ir bijusi pārdevēja, veikala vadītāja, tāpēc notikumus vēstures griežos nācies pietiekami skaudri izjust.
Kad aktīvās darba gaitas beigušās, Marijas kandidatūra izvirzīta sabiedriskajam darbam ar pensionāriem. Tobrīd nav bijis nekā – ne pieredzes, ne telpu, kur darboties, vienīgi apņēmība darīt kaut ko interesantu pensionāru labā. Tad nu tika uzrotītas piedurknes, saņemta dūša, un rīkoti ne tikai dažādi vietēja mēroga pasākumi, konkursi un draudzības saieti, kuros pieaicināti ciemiņi, bet braukts arī tālāk pasaulē – viesos pie kaimiņu pagastu pensionāriem, kā arī tuvākās un tālākās ekskursijās. Par tām Marijai īpašs stāsts: „Mans sabiedriskā darba laiks pensionāru labā bija trīspadsmit ar pusi gadu. Šajā laikā biju noorganizējusi un aizvedusi klubiņa biedrus 47 ekskursijās. Esam apmeklējuši dažādus Latvijas novadus, redzējuši daudzas skaistas vietas – muižas, pilis, viesojušies ražotnēs, zemnieku saimniecībās, daiļdārzos, mākslas muzejos un izstādēs. Pabijām arī slepenajās šahtās zem Līgatnes rehabilitācijas centra, Zeltiņu raķešu poligonā, Stūra mājā un Nacionālajā bibliotēkā, apmeklējām Saeimu. Nav iespējams nosaukt visas daudzajās ekskursijās apskatītās vietas, toties palikušas jaukas atmiņas un fotogrāfijas no kopīgajiem pasākumiem."
Savukārt visiem pagasta ļaudīm bijusi iespēja priecāties par Marijas organizēto 118 šķirņu dāliju ziedu izstādi, par Jaunatnes ielas svētkiem, par pensionāru čaklu līdzdarbošanos Līgo svētkos un Ozolu estrādes 20 gadu jubilejas pasākumā, kā arī rudens un pavasara talkās, jo pensionāru klubiņš pēc viņas ierosinājuma uzņēmās katru gadu veikt estrādes sakopšanas darbus.
Kad pagasta pārvalde palīdzēja sarūpēt telpas un inventāru, Marijai radās iespēja darboties vēl radošāk un pensionāru kopā sanākšana varēja kļūt biežāka un aktīvāka – materializējās viņas idejas par rokdarbu izstādēm, kas veltītas vaļaspriekiem, notika apaļu jubileju un dažādu citu svētku kopīga atzīmēšana. „Pagājušajā gadā atteicos no sava pienākuma pildīšanas, ir gandarījums par padarīto darbu. Tas tika veikts no sirds, ar vēlmi visu darīt vienīgi un tikai pensionāru labā. Par saviem nostrādātajiem gadiem un sabiedrības labā paveikto esmu saņēmusi novērtējumus, par kuriem esmu gandarīta. Kad darbojāmies aktīvi, tikām pamanīti arī Madonā, un mums piedāvāja kursus, lai seniori apgūtu pirmās iemaņas, darbojoties ar datoriem, bet pēc tam izmantojām sniegto iespēju apgūt angļu valodas prasmes. Uz Madonas NVO mācīties apgleznot dažādus materiālus gan devos tikai viena, un tur satikos ar Cesvaines mākslas skolas skolotāju Kristīni Šulci, kas mācīja apgleznot tekstilu," stāsta Marija.
Pēc gada Kristīne Marijai piedāvāja braukt uz Cesvaines mākslas studiju mācīties gleznošanu. Braucieni divu gadu garumā deva pozitīvus rezultātus – pie Māra Apfelberga un Kristīnes Šulces tika apgūtas prasmes darboties ar eļļas pasteli un eļļas krāsām. Tagad Marija turpina mācīties gleznošanu Madonas studijā pie Līgas Kalniņas – pasniedzējas ar lielu pieredzi. No Rīgas uz nodarbībām bieži atbrauc māksliniece Vita Merca, jūlija plenērā līdzdarbojās arī bijusī madoniete māksliniece Daiga Simsone. Kā atzīst pati Marija, viņai ir iespēja satikties ar dalībniecēm, kuras mākslas pasaulē darbojušās jau no studijas dibinātāja Jāņa Simsona laikiem, tai skaitā arī ar tādām, kuras gleznošanu mācās jau divas, trīs reizes ilgāku laiku nekā viņa pati. „Katrs no manis pieminētajiem māksliniekiem ir uzdāvinājis man kaut ko no sava zināšanu pūra, atstājis daļu no sevis. Nav vienādu cilvēku, nav vienādu mākslinieku, katram savs knifiņš, pieredze, un tas ir interesanti," atzīst Marija. „Kādreiz skolotāja Kristīne sacīja, ka mākslinieks mācās visu mūžu. Varu izteikt tikai nožēlu, ka man šī iespēja radās tik vēlu. Paldies maniem skolotājiem, kuri pavēra durvis un ļāva man pa tām kaut nedaudz ielūkoties mākslas pasaulē. Visu dzīvi biju vēlējusies uzgleznot kaut vienu gleznu. Piekrītu cilvēkam, kurš man reiz teica, ka, ja ļoti, ļoti vēlas kaut ko – tas notiek! Man tā sanāca, izdevās."
Katrā mācību iestādē pēc zināma laika posma audzēkņi atrāda, kas ir apgūts, kādas ir viņu zināšanas un prasmes. Par Marijas paveikto pirms pāris gadiem jau priecājās ne tikai pensionāru klubiņa biedri, bet arī pārējie liezērieši, tai skaitā arī skolas bērni, kas gribēja zināt, kā top viņas gleznas. Taču pa šo laiku, ražīgi strādājot un mācoties jaunas gudrības, klāt nākušas jaunas gleznas. Uz vaicājumu, vai šajā sakarā nav kas padomā, Marija noslēpumaini pasmaida: „Man šķiet, ja neradīsies kādi šķēršļi, tad rudenī vajadzētu atrādīt, ko no jauna esmu iemācījusies. Rudens ir ražas novākšanas laiks, arī cāļus skaita rudenī. Varbūt arī mēs tad tiksimies…"
16.08.2017.