Kā ik gadu, arī šogad 7. augusta rītā pēc Svētās Mises, saņēmuši svētību un stiprinājuma vārdus tālajam ceļam, Madonas katoļu baznīcas draudzes 35 svētceļnieki kopā ar priesteri Pāvilu Kamolu no Madonas devās svētceļojumā uz Aglonu.
Pirms došanās ceļā un, vēlot svētceļniekiem sasniegt Aglonas baziliku un nokļūt Aglonas Dievmātes priekšā garīgi stipriem un dvēselē bagātinātiem, tika uzklausīts Dieva vārds. – Pie karalienes ejam ar tukšām rokām, bet paļāvīgu sirdi, – atgādināja priesteris Pāvils Kamola. – Ja ar Dieva palīdzību dodos svētceļojumā, tad jāzina, kas būs tas, ko vēlos mainīt, kas ir tas, kas neļauj attīstīties, neļauj iet tālāk, kas traucē. Svarīgi ir arī apzināties, uz kurieni ejam. Dievs ir sacījis "Es jūs izvedīšu un ievedīšu", un šajā svētceļojumā ejam pie Sv. Marijas, kas parādīja, kas ir Dieva Mīlestība, kas var notikt cilvēka sirdī un var palīdzēt to atklāt. Bailes ir daļa no ceļa, un žēlastība nav tikai stāsts, pasaka bērniem. Es redzu jēgu, un, kaut Dieva žēlastība nav taustāma lieta, to var saņemt. Nokļūstot Aglonā un lūdzoties, katram ir savs stāsts, kā lūgšanas ir uzklausītas.
Prāvests arī norādīja, cik svarīgi ir doties svētceļojumā pa dzīvības un ticības taku mērķtiecīgi – ar nodomu, lai zinātu, kāpēc ejam tik tālu kājām. Svarīgas ir lūgšanas, tad arī ceļš neliekas tāls un grūts, bet ar Svētā Gara palīdzību aiznes kā uz spārniem.
Tika pieminēta arī kurnēšana, taču priesteris mudināja "ieslēgt paļāvību", kas ir virzītāja, un paļauties ne uz priesteri, ne uz šoferi, ne uz saimnieci, varbūt arī pa ceļam nebūs tā, ko katrs ir cerējis, jo Dievs vēlas citu, kas lai notiek ar mums. Viņš vēlas, lai atveram savu sirdi. Ja uzticēsim Viņam, kas ar mums notiek, ko vēlamies mainīt, tad varam redzēt, ka Dieva atbilde ir ļoti pārsteidzoša. Tātad tā arī ir atslēga svētceļojumam.
Šogad svētceļojuma organizatoru grupa ir parūpējusies par daudzām lietām, ir arī jauns karogs un debeszili T krekli.
Katru gadu maršrutu izvēlas citādāku, lai tiem, kas iet svētceļojumā katru gadu, būtu jaunas apskates un pieturas vietas, līdz ar to arī interesanti. Šoreiz izvēlēts šāds maršruts: Madona-Ļaudona-Barkava-Varakļāni-Stabulnieki-Jasmuiža-Aglona.
Madonas katoļu draudzei svētceļojuma organizēšanai atbalstu snieguši arī sponsori –
AS "Lazdonas piensaimnieks", SIA "Madonas patērētāju biedrība" ražotne "Madonas maiznieks", SIA "Junge", SIA "Damaksnis", SIA "Baltic Block", individuāli
Lūcija Ločmele u. c.
Svētceļnieku grupā arī šogad piedalās daudz jauniešu, ir arī bērni, vecumā no 5 gadiem, vecākajam dalībniekam ir 67 gadi.
Vēl pirms došanās ceļā vairākus dalībniekus uzrunāju, prasot par izvēli doties svētceļojumā.
– Šis man ir ceturtais svētceļojums, un sajūtu aicinājumu doties ceļā uz Aglonu. Katrs ceļš ir savādāks. Nezinu, kāds būs šis ceļš, bet nodomu ir daudz, par ko lūgties, – sacīja Vēsma Džeriņa.
Uz jautājumu par to, kuro reizi dodas svētceļojumā, uzrunātais Mārtiņš Seržāns atbildēja: – Trešo reizi dodos svētceļojumā, bet ne katru gadu pēc kārtas, pa vidam arī ko izlaidu. Kāpēc gribēju iet? Tas laikam ir aicinājums.
– Vairs neskaitu, cik gadu eju svētceļojumā, bet būs jau vairāk nekā 20. Nevarētu nosēdēt mājās, kad svētceļnieki dodas ceļā, jo sirds aicina, katru gadu ir arī kāds mērķītis, kāds nodoms. Man katru gadu augustā ir arī atvaļinājums, tāpēc varu nedomāt par darbu. Katru gadu arī pieturvietas ir citas, kurās nav būts. Šogad prieks arī par jaunumiem – mums ir skaisti krekliņi un draudzes karogs, – par savu izvēli doties garīgajā ceļā sacīja Valentīna Ločmele.
Vitai Bartuševičai šis ir trešais svētceļojums: – Kājām eju otro gadu. Vienā gadā uz Aglonu braucām ar velosipēdiem, arī es saņēmos, kaut nebiju braukusi ar riteni kopš skolas laikiem. Taču ceļā palīdz gan Dieva vārds, gan cits citam palīdzam. Arī pēc Aglonas parasti ir tāda sajūta, it kā esi piepacelta virs zemes, tikai jācenšas šo sajūtu saglabāt, lai ikdienā to nepazaudētu. Ir pašam jāturas pie vertikāles.
– Man šis ir 12. svētceļojums. Pirmoreiz devos šajā ceļā, kad bija 13 gadu. Svētceļojumi mani vienmēr ir aicinājuši, ar laiku daudzi paliek no tiem atkarīgi. Taču ir jāizbrīvē laiks. Kamēr esi skolēns, students, jaunietis, ir vieglāk izrauties no darbiem, no ikdienas.
Vēlāk ir grūtāk, jo ir darbs, pienākumi, bērni. Tāpēc ir jāņem bērni līdzi, – pastāstīja Agnese Liepiņa. Kopā ar viņu svētceļojumā iet arī divas meitas (5 un 8 gadi), un pirmoreiz pievienojusies arī krustmeita no Rīgas (9 gadi).
09.08.2017.