Pēc neierasti garajām brīvdienām Ziemassvētkos un gadumijā aizvadīta arī pirmā garā darba nedēļa šajā gadā. Pamazām dzīves ritms atgūst ierasto gaitu, tomēr pilnībā vēl nav pagaisusi arī svētku noskaņa, ko nenoliedzami paildzina gan Saieta laukumā joprojām izgaismotā Ziemassvētku egle, Adventa vainags, Betlēmīte, gan pareizticīgo Ziemassvētki, ko šopirmdien ap 400 000 cilvēku svinēja arī Latvijā.
Jaunā gada sākums parasti ir laiks, kad var norobežoties arī no piedzīvotās nodevības, meliem, citām nebūšanām, tam visam apakšā pavelkot treknu svītru. Ar dzejoli. Vai rozēm. Vai arī sniega piku logā…
Bet, protams, ne jau no visām nelaimēm un neveiksmēm var tik vienkārši norobežoties. Un ne jau visiem darbi jaunajā gadā sokas. Kā, piemēram, „Latvijas Pastam", kā nedienas, noslēdzoties preses izdevumu parakstīšanas kampaņai, turpinās jau otro gadu pēc kārtas. Arī mūsu rajonā, turklāt jau kuro reizi, lielākie cietēji ir tieši lauku pagastos dzīvojošie, kas jau tāpat ir apdalīti – pasts, skola, bērnudārzs, veikals ir gandrīz vai vienīgie pakalpojumi, kas lauku ļaudīm vairs ir pieejami. Un rādās, ka daudzviet arī pastnieks kļūs par pagātnes atmiņām, jo pasta nodaļas tiek slēgtas, pasta piegāde tiek motorizēta, tātad – uzlabota, taču, izrādās, pastnieks ar velosipēdu vai kājām avīzes un žurnālus tomēr spēja piegādāt ātrāk – jau dienas pirmajā pusē, bet tagad pie avīzes lasītāji dažviet, kā, piemēram, Saikavā, tiek tikai vēlu vakarā.
Dažādi laiki ir bijuši, visādi gājis, bet vēl nekad nebija piedzīvots, ka pasūtītais preses izdevums nebūtu nogādāts līdz adresātam. Lai piesaistītu abonentus un iepriecinātu lasītājus, izdevēji rīko dažādas loterijas, bet, aizsākot šo tradīciju, nevienam pat prātā nenāca, ka pienāks laiks, kad par laimestu faktiski kļūs jau pats pasūtītais preses izdevums. Un tas viss notiek 21. gadsimtā, un tas viss notiek Eiropas Savienības dalībvalstī!
Pēc daudzajiem iedzīvotāju un izdevēju protestiem beidzot pamodusies ir arī Satiksmes ministrija, kas nu ir ierosinājusi dienesta izmeklēšanu un no amata atstādinājusi trīs augstas „Latvijas Pasta" amatpersonas.
Taču, ja jau problēma ir gadu veca, vai pastam, to zinot, tomēr nebija jānodrošinās ar kādu rezerves variantu? Nu kaut vai abonentus atzīmējot kādā bloknotā. Visvairāk tas skar tieši pasta nodaļas laukos, kur abonentu skaits nebūt nav mērāms tūkstošos. Ja jau datortehnika nevar precīzi fiksēt pasūtīto avīžu skaitu, varbūt ir vērts atgriezties pie vecajiem labajiem skaitīkļiem, kamēr programmu nepilnības tiek novērstas.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA