Ir vasara un atvaļinājumu laiks, kad daudzi dodas tuvākos vai tālākos ceļojumos. Vai viens no tiem, gatavojoties valsts simtgadei, nevarētu būt pa vietām, kas
LIMBAŽOS un NOVADĀ saistās ar mūsu himnas autoru Baumaņu Kārli? Viņa paveiktais taču nozīmīgs ne tikai novadniekiem, bet visai Latvijai. Turklāt šāda ekskursija neprasīs vairāk par vienu dienu.
Ceļojumu vajadzētu sākt Viļķenē, kur Indriķa pusmuižā 1835. gada 11. maijā sākās Baumaņu Kārļa šīszemes gaitas, tomēr der vispirms apmeklēt Limbažu muzeju un iepazīties ar viņam veltīto pastāvīgo ekspozīciju. Tā dos ievirzi, kur un ko meklēt, palīdzēs dziļāk izprast šī izcilā cilvēka personību. Ciemiņiem, kas pilsētā ieradīsies pa Rīgas vai Cēsu ielu, tā jau būs iespēja piestāt pie tēlnieku Zigrīdas un Jura Rapu darinātā, 1998. gada 16. maijā atklātā „Dievs, svētī Latviju!" autora pieminekļa.
Pēc ekspozīcijas apskates muzejā vajadzētu doties ārpus pilsētas, jo 1836. gada pavasarī, kad mazajam Kārlim ritēja otrais dzīves gads, viņa vecāki no Viļķenes (tolaik – Katrīna) kā rentnieki pārcēlās uz Limbažu Pilsmuižai piederošajām „Lemšukalnu" mājām aptuveni 1,5 km no Limbažiem Rīgas ceļa malā. Tur aizritējusi visa viņa bērnība, no turienes mērots ceļš uz skolām pilsētā, tādēļ muzikologs Oļģerts Grāvītis uzskatīja, ka „Lemšukalni" bijusi zēna visīstākā dzimtene. Diemžēl līdz šim nav izdevies noskaidrot, kur šī māja īsti atradusies un vai saglabājusies līdz mūsdienām. Kolhozu laikos šeit izveidojies līvānmāju ciemats, kura iedzīvotāji neko daudz par pagātni nezina, tāpēc turp doties nav jēgas.
Kur gūtas un krātas zināšanas
Toties Rīgas ielā der nogriezties pa labi uz Lielezera (agrāko Ievu) ielu, kas ved uz Olimpiskā centra „Limbaži" airēšanas bāzi. Tur ielas labajā pusē, Ievu gravas malā, stāv kādreizējā draudzes skola (vēlākais Limbažu vidusskolas internāts, tagad –
dzīvokļi), kur 1847. gada rudenī izglītošanos sāka Baumaņu Kārlis. Kā raksta viņa pirmais biogrāfs, bijušais Limbažu Valsts ģimnāzijas direktors Ādolfs Reimanis, mazais Kārlis pēc mācībām, īpaši skolotāja Šmita dziedāšanas stundām, ilgojies, jau ganu gaitās klausoties skaņas, kas plūdušas no skolas. Draudzes skolu viņš apmeklējis tikai vienu gadu, jo skolotājs Šmits, saskatījis zēna dotības, vecākiem ieteica viņu sūtīt vācu skolā jeb elementārskolā. Un 1848. gada maijā Kārlis iestājās šai mācību iestādē toreizējā Kungu ielā 18 (tagad – Jūras iela). Ēka laika gaitā pārbūvēta, tomēr pagalma pusē saglabājies lievenis no tiem gadiem, kad tur mācījies centīgais latviešu zēns. Sākumā Kārlim klājies grūti, jo nepratis vāciski, bet latviski runāt tur bija stingri noliegts. Tomēr ar savu centību un apdāvinātību viņš 1849. gada decembrī šīs skolas kursu veiksmīgi pabeidza un tika pārcelts uz apriņķa skolu jeb kreicskolu. Augustā viņš tur atsāka mācības. Šī nama Parka ielā 26, kur skolas gaitas pavadījuši daudzi tagadējie limbažnieki un vēlāk darbojās pionieru nams, vairs nav. Baumaņu Kārlis kreicskolu pabeidza 1852. gada jūnijā ar ļoti labām sekmēm, īpaši izcilas tās bijušas zīmēšanā un mūzikā. Viņa tēvs domāja, ka dēls nu diezgan skolojies, bet septiņpadsmitgadīgā jaunieša nākotnes sapņi saistījās ar Jāņa Cimzes vadīto Valkas skolotāju semināru, kur iestājās 1853. gada rudenī. Palīdzēja Kārļa krusttēvs, Limbažu draudzes mācītājs Karls Kristofs Neienkirherns (Neuenkirchern), izgādājot stipendiju. „Viņš cerēja, ka krustdēls kļūs par tādu skolotāju, kas latviešu bērniem mācīs savus kungus cieņā un godā turēt. Tomēr mācītājs rūgti maldījās," – savā grāmatā „Baumaņu Kārlis" raksta muzikoloģe Guna Goluba." Baumaņu Kārlis, sākdams patstāvīgās gaitas, ar sirds degsmi iestājās par latviešu tautas atmodu, par tās nākotni."
Esot Valkā, iegriezieties novadpētniecības muzejā, kas kopš 1970. gada iekārtots šai namā. Tieši tur 3 gados no jaunekļa Kārlis kļuva par vīru ar noteiktu raksturu un zināšanām, lai varētu mācīt citus.
Skolotājs
Baumanis semināru beidza kā pirmais sekmju ziņā, un direktors J. Cimze īpaši rūpējās, lai viņš dabūtu skolotāja vietu. Tā Kārlis sāka strādāt par mājskolotāju Ķirbižu muižas barona fon Aderkasa ģimenē. Tāpēc var izmest loku ārpus Limbažiem - doties uz Ķirbižiem, protams, vispirms piestājot Viļķenē, Baumaņu Kārļa dzimtajā vietā pie tur 1988. gadā atklātā Viļņa Titāna darinātā pieminekļa. Viļķenē jau trīs reizes rīkota „Himnas goda dienai", tāpēc šo vietu nu labi zina visā Latvijā. Arī paši viļķenieši gādā, lai viņu novadnieka piemiņa nezustu. No Viļķenes, braucot pa zemes ceļu, pēc 9 km sasniedzam Ķirbižu muižu. Tur Baumaņu Kārlis, mācot Aderkasu četrus bērnus, cerēja nopelnīt naudu studijām Tērbatā. Vaļasbrīžos arī pats vēl mācījās franču valodu pie Aderkasu ģimenes guvernantes Radecka jaunkundzes. Diemžēl domstarpības bērnu audzināšanas jautājumos ar fon Aderkasa kundzi izvērtās tik nopietnas, ka Kārlis darbu Ķirbižos 1858. gada septembrī pameta. Savā autobiogrāfijā viņš raksta, ka „aizceļojis no Ķirbižiem – lepns kā latvietis – muižas kunga ekipāžā un ar ļoti labu atestātu kabatā". Zīmīgi, ka vēlāk Ķirbižu muižā ilgus gadus darbojās pamatskola. Tagad muiža pieder ceļu būves firmai „Binders".
Bet sapnis par tiesību studijām Tērbatā bija izsapņots, un 1858. gada oktobra vidū viņš ar vārdiem – „Labāk Pēterburgā par dvorņiku, nekā Vidzemē par skolotāju"- dodas uz Pēterpili, vēl nenojauzdams, ka tur aizritēs mūža ražīgākie, piepildītākie gadi. Tur viņš kļuva par atzītu skolotāju, sabiedrisko darbinieku, arī komponistu, tur radās dziesma „Dievs, svētī Latviju!".
Atpakaļ Limbažos
Arī Pēterburgas laikā viņš nereti viesojās Limbažos. Tieši te viņš iepazinās ar savu nākamo sievu, Sāruma muižas rentnieka Ferdinanda fon Vites meitu Mariju Karolīni Elizabeti, un 1870. gada 3. jūlijā salaulājās.
Pēc veiksmes un atzīšanas pilniem 24 gadiem Pēterburgā pār Baumaņu Kārļa galvu savilkās tumši mākoņi un viņš zaudēja gan darbu, gan dzīvokli. Sieva ar meitām Elizabeti un Martu uz dzīvi Limbažos pārbrauca jau 1881. gadā un iekārtojās savas mātes Vites kundzes namā Kungu ielā. Kārlis atgriezās gadu vēlāk un arī apmetās Kungu ielā, tikai pie māsas Annas Reniņas, jo ģimenes dzīve bija sašķobījusies. Vēlāk sev noīrēja atsevišķu dzīvokli Kreišmaņu mājā, bet 1888. gadā pārcēlās uz Dubina viesnīcu, kur 14 gadus dzīvoja mansarda stāvā. Nu šī ēka Jūras ielā 4 pārbūvēta. Kad ļoti pasliktinājās veselība, mūža pēdējos divarpus gadus Baumaņu Kārlis pavadīja Vites namā. Tagad šīs vienstāva koka ēkas vietā ir mūra nams. Vēl viņa pēdas glabā Saviesīgās biedrības ēka (tagad Baumaņu Kārļa laukumā 4), kur viņš aktīvi iesaistījās limbažnieku apgaismošanā. Mūža mieru viņš rada Jūras ielas kapos, kur šo vietu iezīmē 1920. gadā atklātais piemineklis, bet veco tirgus laukumu vecpilsētā viņa vārdā pārdēvēja 1935. gadā.
28.07.2017.