Šobrīd reģionā valda kaķēnu un kucēnu bums, labās rokās tiek atdoti desmitiem mājdzīvnieku, diemžēl ne visiem tās arī izdodas atrast. Mājdzīvnieku, jo sevišķi kaķu, pārprodukcija veicina situāciju, ka dzīvnieciņu var paņemt ikviens, arī cilvēks bez stabiliem ienākumiem vai vecāki, bērna mirkļa iegribu vadīti. Kad dzīves situācija kaut mazliet pamainās, no mājdzīvnieka visbiežāk atbrīvojas. Tie ir milzīgi izdevumi sabiedrībai kopumā, jo patversmēs pamestie mājdzīvnieki 14 dienas tiek uzturēti par pašvaldības līdzekļiem (dažviet – arī ilgāk), kā arī līdzcilvēku ziedojumiem.
Jāaizdomājas – kādēļ šāda situācija izveidojusies? Tādēļ, ka kucēnu un, jo īpaši – kaķēnu, sadzimst vairāk, nekā mūsu valstī ir gādīgo roku. Tātad būtu nepieciešams arvien lielākai saimnieku daļai savus mājdzīvniekus sterilizēt, tomēr tam sabiedrībā nereti ir liela pretestība.
Atmetot romantizētos uzskatus: „Mūsu Pūciņai gribas būt mātei, un mums gribas – uz brīdi – mazus pūkainīšus mājās", ir vairāki argumenti pret sterilizāciju, kas it kā balstīti veterinārmedicīnā. Vai tā patiesi ir? Uz to atbild veterinārārsti Lita un Kaspars Udrasi.
– Vispirms vēlētos palabot, ka Latvijā visus dzīvniekus kastrē. Sterilizācija ir olvadu vai sēklvadu nosiešana; šajā gadījumā dzīvniekam tāpat saglabājas meklēšanās instinkts, dažādi veselības riski. Savukārt kastrācija ir dzimumorgānu izņemšana – olnīcu vai sēklinieku (kam medicīnā ir vēl cits – oficiālais – nosaukums). Bet sarunvalodā ir iegājusies „sterilizācija", laikam patīkamāk skan, – secina veterinārārsti Udrasi. Pie labskanīgākā vārda tad arī pieturēsimies šajā sarunā, kurā pārrunāsim izplatītākos mītus.
– Kādēļ pastāv uzskats, ka kucītei vai kaķenītei jāļauj vismaz reizi piedzemdēt?
– Ja grūsnība vai meklēšanās jau ir bijusi, dzemde ir izstaipīta, saites vaļīgākas – veterinārārstam ir vieglāk veikt šo operāciju. Iespējams, tādēļ šis stereotips arī ir veidojies. Bet medicīna ir strauji attīstījusies, mūsdienās šādam uzskatam vairs nav reāla pamatojuma, jo operācijas tehnikas ir gājušas uz priekšu. Sterilizācijas operāciju var veikt vidēji jau no 6 mēnešu vecuma, ir valstis Eiropā, kur to dara jau no 3-4 mēnešu vecuma.
– Ir cilvēki, kas uzskata – tā ir dzīvnieka mocīšana, pēc operācijas seko ilga atkopšanās.
– Arī tas noteikti ir skaidrojams ar kādreizējām iespējām veterinārmedicīnā. Šobrīd pie normāliem operācijas apstākļiem (izņemot gadījumus, kad, piemēram, dzīvnieciņš ir grūsns) brūce ir pavisam neliela, aptuveni 1-1,5 centimetri. Jaunam dzīvniekam operācija nav nedz smaga, nedz pēc tam jālieto kādi medikamenti. Tehnika vetārstiem var atšķirties, varbūt kādam arī diegi ir jāizņem ārā, bet, piemēram, mēs lietojam uzsūcošos diegus, kas nav jāizņem. Līdz ar to īpaša aprūpe pēc operācijas pat nav nepieciešama. Vienmēr gan savus pacientus mudinām sekot līdzi mājdzīvnieka pašsajūtai, kā arī viņus palutināt ar kādu gardumu, lai pārdzīvojums ātrāk aizmirstas. (Pasmaida.)
Dakteriem var atšķirties prakse, vai viņi veic sterilizāciju, kad ir meklēšanās vai grūsnība, bet lielais vairākums tomēr to dara. Protams, nebūtu labi nogaidīt pēdējo grūsnības brīdi. Tad ir grūtāk veikt gan pašu operāciju, gan arī grieziens ir lielāks. Arī, kad dzīvnieks zīda, šāda operācija nebūtu ieteicama.
Jāpiebilst, sterilizāciju daļa uzskata par zvēriņa mocīšanu, bet noslīcināšanu vai kā citādi mazuļu likvidēšanu – nē. Protams, šāda rīcība ir pretlikumīga, bet ir cilvēki, kuri tā dara, jo diemžēl nav, kas to izkontrolētu. Vismaz gribētos viņus lūgt to darīt uzreiz pēc dzemdībām, nevis pagaidīt dažas dienas, kad dzīvnieku mamma mazuļus jau sāk zīdīt, un likvidēt tad. Citādi piens sariešas, saveidojas, bet nav, kas to nozīda. Tas ir gan psiholoģiski smagi dzīvniekam, gan arī tiek veicināta piena sekrēcija. Pārsvarā gadījumu kucītēm vai kaķenītēm šādā situācijā izveidojas mastīts, un tad bez zālēm nekādi.
– Sterilizācija ir iejaukšanās dabiskajos procesos.
– Ir jau cilvēki, kas arī paši dzīvo maksimāli dabiski – nelieto dezodorantu, arī paši nelieto kontracepcijas līdzekļus. Tad šādu dzīves uztveri varētu saprast arī attiecībā pret savu mājdzīvnieku. Ko mēs gribētu uzsvērt – ja ļautu mājdzīvniekiem nekontrolēti vairoties, pāris gadu laikā tie būs jau simti pēcnācēju. Diemžēl reālā situācija rāda, ka mājdzīvnieku, jo sevišķi kaķēnu, ir tik daudz, ka viņiem nevar atrast mājas. Mērķis jau ir samazināt klaiņojošo dzīvnieku un to dzīvnieku, kam nevar atrast mājas, skaitu.
– Tad jau labāk lietot hormonus…
– Ja vien nav iemeslu, faktoru, kāpēc nedrīkstētu dot narkozi un nevarētu veikt šo operāciju, neieteiktu dot hormonus, kas nomāc meklēšanos. Tas nav tāds līdzeklis, ko lietot visu mūžu, jo tas jau nav nekāds vitamīns. Pārsvarā kucītēm un kaķenītēm tas beidzas ar piometru jeb strutainu dzemdes iekaisumu un piena dziedzeru jaunveidojumiem – 99% gadījumu. Citai kaķenītei vai kucītei pietiek ar vienu injekciju vai tableti, cita var tiešām ilgstoši lietot hormonus, it kā viss ir labi, bet pēc gadiem ir šāds iznākums. Vissmagāk, ja tas notiek, dzīvnieciņam jau esot lielā vecumā. Tad viņš ir vārgs, slims, un viņam beigās tāpat jāveic sterilizācija, izņemot sastrutojušo dzemdi.
– Bet sterilizācija taču maksā dārgi!
– Ja dod hormonus, tas sanāk daudz dārgāk. Sterilizācija ir vienreizējs pasākums. Protams, pie mūsdienu algām 20-30 eiro lielai daļai arī ir lieli tēriņi. Vai šo naudiņu nevar sakrāt pusgada laikā? Tomēr, ja dzīvnieku esi paņēmis, jārēķinās, ka tā nav pirmā nepieciešamības prece, bet gan cilvēka izvēle un arī attiecīgi izdevumi – dzīvnieciņš arī prasa ēst, savu reizi var saslimt. Ja dzīvnieciņš ir pieklīdis, labāk laikus meklēt palīdzību, lai noorganizētu sterilizāciju, nekā sagaidīt, kad sadzimst jau nākamā paaudze.
– Nu labi, ja sterilizēt, tad jāsterilizē tikai kaķenes, lai nevairojas. Kāpēc tad runcim griezt to mantību nost?
– Ar nekastrētiem runčiem arī ir ļoti lielas problēmas – viņi ir agresīvāki, kaujas un uzbrūk cits citam, urīnam ir ļoti specifiska smaka, kas bieži var būt nevēlama arī kaimiņiem. Kautiņi nozīmē brūces, ļoti bieži arī dažādas infekciju slimības. Līdzīgi ir arī ar suņiem, kaut suņiem nav tik izplatītas infekciju slimības kautiņu rezultātā. Tomēr arī viņi ir agresīvāki, ar tieksmi klaiņot. No medicīnas viedokļa – tā kā pēdējā laikā izplatītāki kļūst dažādu orgānu audzēji, pēc sterilizācijas zūd iespēja saslimt ar sēklinieku vai prostatas audzēju, mātītēm – olnīcu vai dzemdes vēzi.
– Bet sterilizēti dzīvnieki kļūst resni, apātiski, neķer peles!
– Viss atkarīgs no ēdināšanas un dzīvesveida. Gluži tāpat kā cilvēkiem, arī mājdzīvniekiem svars ir atkarīgs no uzņemtās un patērētās enerģijas. Un līdzīgi, kļūstot vecākiem, arī mājdzīvnieku vielmaiņa palēninās. Ja mājdzīvnieku baro atbilstoši viņa fizioloģijai un vecumam, nodrošina kustības, problēmu nebūs.
Rakstura ziņā mēdz būt tā, ka mājdzīvnieki kļūst mazāk trauksmaini. Bet pārējais ir atkarīgs no viņu rakstura. Ja kaķītis ir mierīgas un lēnas dabas, tāds viņš paliks arī pēc sterilizācijas. Bet peļu medību instinkti noteikti nekur nepazudīs. Piemēram, arī mednieki nevēlas sterilizēt medību suņus šī uzskata dēļ. Mums praksē ir bijuši reāli gadījumi, kad sterilizāciju nācies veikt piespiedu kārtā tās pašas piometras vai medībās gūtas traumas dēļ. Saimnieki paši secināja, ka pēc operācijas medību instinkts nekur neesot pazudis.
18.07.2017.