28. jūnijā savu 100. dzimšanas dienu kopā gan ar Madonas novada pašvaldības un preses pārstāvjiem, gan ar tuvākajiem cilvēkiem svinēja Alberts Miķelsons. Viņa dzīves gaitas aizsākās tālajā 1917. gadā kā pastarītim 10 bērnu ģimenē Dzelzavas pagasta Kraujeļmos.
– Es jau tagad sākšu otru simtu dzīvot, – saņemot apsveikumus, nosmaidīja jubilārs. – Trīs lietas gan esmu zaudējis – redzi, dzirdi un kājas.
Tomēr optimismu un humora dzirksti Alberts Miķelsons nav zaudējis. Kā vērtē meita Maira Miķelsone, kura ir tēta lielākais palīgs ikdienas gaitās, tā arī ir viena no atslēdziņām jubilāra ilgajam mūžam.
– Nekad neesmu redzējusi, ka viņš ļoti uztrauktos. Ja mamma bija „uhh", tad viņš vienmēr visu mierīgi uztvēra. Visu mūžu tētis ir dziedājis – vai viens pats dungojis, vai draugu, radu lokā. Nevar jau teikt, kādas viņam ir mīļākās dziesmas. (Dungo.) „Kājas, kājas tik bezgala skaistas…" Tādas – gana pikantas. (Smejas.) Arī šovakar sabrauks visi tuvākie, ir sagatavotas dziesmu grāmatas. Kad bija jaunāks, viņa mājās vienmēr bija cilvēki, notika balles, jo ar viņu ir interesanti, viņam ir savs humoriņš. Nekad neliedza sev arī alutiņu, vēl tagad no rīta veselībai vienu mēriņu iedzer. Bet, ka pļēgurotu vai nenāktu mājās, tā gan nav bijis. Atslēga ilgajam mūžam ir arī darbs – cik vien viņu atceros, vienmēr ir strādājis. No rīta gāja mammai palīgā uz fermu, tad darbs uz traktora, pārnākot mājās, jāapdara arī dažādi savi darbi. Bet vienmēr viņam atlika laiks ģimenē galda spēles uzspēlēt, patika šahs, ar kaimiņu domino caurām dienām varēja spēlēt, zolīti, – pastāsta meita Maira.
Ilgdzīvošana ir arī ģimenē mantota. Pieci Alberta brāļi, māsas gan neizdzīvoja līdz Otrajam pasaules karam, bet piecas vecākās māsas – visas gadu skaitli pāri par 90 sasniegušas. Tēvs Albertam mira, kad viņš bija vien gadu vecs, saimniekošanu uzņēmās tēva brālis.
Maira turpina par Alberta dzīves gājumu: – Ar manu mammu Aiju Mariju tētis sapazinās, mācoties matemātiku. Vienu brīdi tētis dzīvoja Eļmos, tur vajadzēja sekretāri-grāmatvedi. Mammu pieņēma darbā, bet viņai ar matemātiku negāja, tad nu tētis palīdzēja. 1949. gadā viņi apprecējās, viņu nepamatoti notiesāja uz 25 gadiem, bet atgriezās pēc astoņiem. Par to laiku viņš īpaši negrib runāt – daudz kas piedzīvots. Māsa piedzima 1950. gadā, kad atgriezās no izsūtījuma, pasaulē nācām mēs ar brāli. Brālis diemžēl gāja bojā, tētim esam palikušas mēs ar māsu, ir 4 mazbērni un 8 mazmazbērni.
Alberts, izceļojies pa Sibīriju, pabeidza Jaungulbenes profesionālo vidusskolu un visu mūžu strādāja Dzelzavā – kolhozā par traktoristu. 1996. gadā ar sievu pārnāca dzīvot uz Aijas Marijas mātes mājām.
– Mana bērnība un jaunība pagāja „Griguļos", bet, kad sākās juku laiki, tētis ar mammu pārnāca uz šo māju. Tā celta 1881. gadā, labu laiku te viss stāvēja tukšs, jo saimniecība bija degusi. Mamma nomira 2009. gadā, tētis vēl vienu ziemu viens padzīvoja, jo līdz 95 gadu vecumam spēcīgs bija, pats uz autoveikalu gāja. Nu jau septīto gadu dzīvo pie manis Gulbenē, dzīvoklī. Tā kā bez laukiem un sava dārziņa nevaram, tad vasarās braucam uz šīm mājām, „Kopupļaidēm", kas ir uz pašas robežas ar Madonu, – teic Maira.
Zīmīgajā jubilejā Albertu Miķelsonu sveica Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora, Madonas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Riekstiņa un Dzelzavas pagasta pārvaldes sociālā darbiniece Elvīra Agarelova, vēlot gaviļniekam labu veselību, optimismu un tuvos cilvēkus apkārt. Un uz tikšanos pēc gada – 101. jubilejā!
05.07.2017.