Šajā gadu maiņas laikā ieilgušais siltais rudens tracināja, jā, jā, šā vārda vistiešākajā nozīmē, milzīgo zemledus makšķernieku armiju. Nu kā gan ne! Decembris jau bija galā, bet par ledu tikai slikti sapņi rādījās. Tajos pirmajos sīksalos jau kaislīgākie vienu otru dīķīti apmīlēja. Bet vai tad tā bija copēšana! Tīrais izsmiekls un vairāk nekas.
Labi, ka šāgada sākums ievirzījās ar sala piekniebienu. Ko tas nozīmēja žibulētājiem, nedaudz redzam šajā bildē, kad pat ledus plānums nebija šķērslis zemledus kaislībām.
Vēl pēc pāris dienām tā sega pieauga jau līdz desmit, divpadsmit centimetriem, un copmaņu mākoņi pārklāja ezerus. Tomēr jāteic, ka vēl arvien uz ledus jābūt uzmanīgiem, jo (un tas bija tikko pagājušajā svētdienā) tepat uz Lazdonas ezera, kur pamatā ledus tiešām bija desmit un vairāk centimetru biezs, vienā apsnigušā laukumā pēc otrā vedgas cirtiena varēju priecāties, ka drošības cilpa bija ap roku. Pretējā gadījumā instruments droši vien, spēcīgā atvēziena iešūpots, būtu nokļuvis asaru apskatei ezera dzīlēs. Konkrētajā laukumā ledus bija tikai kādus četrus piecus centimetrus biezs.
Protams, rāmi rīkojoties, arī tāds ir pārejams, tomēr jāņem vērā, ka pašreizējie laika apstākļi līdz jaunam salam šur tur ledus laukos var ieviest šaubīgas korektūras.
Būsim uzmanīgi un – ne asakas!
Autors: OĻĢERTA SKUJAS
AUTORA foto