5. jūnija vakarpusē kādā Madonas parkā laupītājs uzbruka nepilngadīgai meitenei – no mugurpuses aizspiežot muti, meitene tika nogāzta zemē, pārmeklēta un viņai atņemts mobilais telefons. Policija uzsāka strādāt pastiprinātā režīmā, lai noziedznieku notvertu. Diemžēl 7. jūnija vakarā Valsts policija saņēma līdzīgu izsaukumu, tomēr šoreiz notikumi bija risinājušies citādāk.
Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas biroja priekšnieka vietnieka p. i. Inga Randare pastāstīja: – Bija izvēlēta cita publiska vieta – parks. Tika aplaupīta nepilngadīga meitene, izraujot no rokām telefonu. Meitene izrādījās ļoti drosmīga, viņa skrēja pakaļ laupītājam, skaļi saucot palīgā. Parasti gan, sadzirdot palīgā saucienu, līdzcilvēki var novērsties, izlikties nedzirdot. Bet ir arī, kas sadzird un izjūt šo palīgā saucienu, kā to izdarīja Gundega. Būdama viena pati parkā vakara stundā, nedomājot par to, kādas varētu būt sekas, izdzirdot meitenes saucienus, viņa steidzās palīgā. Pateicoties šai rīcībai, viņai izdevās atgūt telefonu, kā arī piefiksēt būtiskas pazīmes, pēc kā vēlāk policija varēja laupītāju operatīvi atrast un aizturēt. Tas ir daudz – apzināties, ka Madonas iedzīvotāji var paļauties ne tikai uz policiju, bet arī līdzcilvēkiem, kuri ir izpalīdzīgi. Mēs dzīvojam pilsētā, kur cits citam palīdz, ja kāds ir nonācis nelaimē. Šo gadījumu ir novērtējis arī VP VRP priekšnieks, izdodot pavēli par apbalvošanu – par drošsirdīgu rīcību, aizturot noziedznieku un atgūstot nolaupītu mantu, palīdzības sniegšanu nelaimē nonākušai nepilngadīgai meitenei, kā arī noderīgas informācijas sniegšanu Valsts policijas darbiniekiem, kā rezultātā tika atklāts smags noziegums.
Saņemot VP apbalvojumu, Gundega Jaunrubene vērtēja, ka satraukums bijis lielāks, nekā brīdī, kad metusies pakaļ laupītājam un arī satikusies ar viņu aci pret aci. – Bērns pulksten 20 bija aizgājis gulēt, tieši bija nolijis lietus, tādēļ man ļoti gribējās iziet paelpot svaigu gaisu – tad nu arī izgāju pastaigā – tas saucas (smejas). Dzīvoju turpat Rūpniecības ielas kvartālā, izstaigāju loku un nācu no halles puses caur parku. Sadzirdēju meitenes kliedzienus pēc palīdzības, sākumā domāju, ka ākstās, kā jau jaunieši to mēdz darīt. Bet tad sapratu, ka palīdzība viņai tiešām ir nepieciešama. Daudz nedomājot, metos laupītājam pakaļ. Tas notika automātiski. Laupīšanas brīdi nemaz nebiju redzējusi, tādēļ nezināju, kā vīrietis izskatās. Kad pie vidusskolas ieraudzīju skrienam vīrieti, sapratu – ja jau ap pulksten 22 kaut kur skrien, tātad ir vainīgais. Metos viņam klāt. Sanāk, ka laupītājs pats teju vai ieskrēja „mūsu rokās". Tagad saprotu – tas tāpēc, ka viņš ir polis. Noziedznieks neorientējās mūsu pilsētā, līdz ar to arī apskrēja kā pa apli. Ja būtu zinātājs, gan ap viesnīcu neskrietu un neapmestu līkumu atpakaļ uz parka pusi, skrienot uz mākslas skolas pusi. Tur viņš pats laikam sabijās, tā kā apstājās, teicu, lai atdod telefonu, ko arī izdarīja. Cietusī tikmēr bija apstādinājusi mašīnu, lūdzot palīdzību, kāda kundze, kas redzēja, ka mēs skrienam, – izsaukusi policiju. Policijas darbinieki atbrauca ļoti operatīvi, viņi brauca tālāk meklēt laupītāju pēc raksturojuma. Otrā rītā viņš tika aizturēts.
VP VRP Madonas iecirkņa priekšnieks Gundars Trops atklāja, ka laupītājs ir Polijas pilsonis, ap 30 gadu vecs, šurp atbraucis kopā ar draudzeni, Madonas novada iedzīvotāju. Viņi uzturējušies kādā Madonas viesnīcā, iztikas līdzekļu nodrošināšanai izvēlēts šāds smags noziegums. Vīrietim arī iepriekš Polijā bijušas sodāmības, viņš bijis ieslodzījuma vietā. Gundars Trops piebilda: – Detaļas par laupītāja izskatu palīdzēja viņu notvert, šķiet, ka policijai viņu arī izdevās aizturēt pēdējā brīdī, citādi būtu jau devies prom, un mēs nez vai tik raiti viņu dabūtu rokā. Bet policijas darbinieki strādāja ļoti operatīvi un profesionāli, laupītājs ir apcietinājumā, līdz ar to, pateicoties policijas un cilvēku sadarbībai, ikviens iedzīvotājs Madonā var justies drošāk.
Uzzinot faktus par aizturētā vīrieša personību, Gundega atzina: – Ja tobrīd zinātu, ka vīrietis iepriekš jau vairākus gadus sēdējis, nez vai tā skrietu pakaļ. Tajā brīdī tiešām par to pat neaizdomājos. Varbūt tas bija tīri intuitīvi, savā prātā novērtēju, ka augumā viņš bija mazāks, varbūt tādēļ tik ļoti nesabijos. Katrā ziņā, tas noteikti nav mans aicinājums, ikdienā strādāju par grāmatvedi un neskatos pat asa sižeta filmas, kur šāds scenārijs būtu ierasta lieta. Tā bija vienkārši sakritība, ka nenobijāmies un izdevās laupītāju piefiksēt, telefonu arī atgūstot.
Gundars Trops komentēja, ka laupīšanās un zādzībās ikkatra minūte ir no svara, lai noziedznieku izdotos notvert un nozagto mantu atgūt. Tādēļ jo atzīstama ir pēdējo laiku tendence iedzīvotājiem arī pašiem aktīvi iesaistīties un sadarboties ar policiju. – Arī gada sākumā bija gadījums Ērgļos, tur tika apzagta māja. Cietušie paši, redzot, ka tikko veikts noziegums, uzsāka vajāšanu. Pieslēdzās policija, visu nakti policijas darbinieki noskrēja pa mežu, tur bija pat iesaistīta ieroča pielietošana, bet noziedznieku izdevās aizturēt. Saprotams, ka cilvēkiem nevajag aizmirst par savu drošību, bet, kā vienmēr esmu uzsvēris, ar sabiedrības atbalstu un līdzdarbību policijas darbs vienmēr būs veiksmīgāks un mums visiem dzīve – drošāka.
21.06.2017.