Arī Madonā pie Šķeltā akmens trešdien pulcējās ļaudis, lai pieminētu traģiskos notikumus pirms 76 gadiem – 1941. gada 14. jūnijā, kad vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju tika barbariski izrauti no savas ierastās dzīves, sadzīti lopu vagonos un aizsūtīti nezināmā virzienā. Daudzi no viņiem tika nošauti, daudzi nomira ceļā, daudzi – izsūtījuma vietā, neizturot badu un smagos dzīves apstākļus, tomēr pārējiem izdzīvot un atgriezties palīdzēja ilgas pēc mājām, ticība un mīlestība pret Latviju.
Atklājot piemiņas brīdi, Madonas novada pašvaldības izpilddirektors Āris Vilšķērsts uzsvēra, ka ar katru gadu arvien mazāk paliek šo traģisko notikumu aculiecinieku, jo pagājušie 76 gadi – tas ir vidējs cilvēka mūžs, kas šķir no šiem notikumiem. Šobrīd viņi, kuri toreiz bija mazi bērni, ir ar sirmām galvām, daudzi – ar salauztu veselību un diemžēl vairs nevar aktīvi piedalīties piemiņas pasākumos. – Nav tāda mēra, ar ko izmērīt cilvēku ciešanas, un nav tādas metodikas, ar ko varētu naudā izrēķināt, kādus zaudējumus latviešu tautai šie briesmīgie notikumi nesuši. Protams, šodien mēs nevaram neko grozīt pagātnē, mēs nevaram izmainīt notikumus, bet mēs varam kaut ko darīt, lai nepieļautu ko līdzīgu nākotnē. Tiem, kuri šodien pieņem lēmumus, ir jāatceras šie notikumi, ir jāatceras, ko var nodarīt sveša vara, un jādara viss, lai šāda situācija neatkārtotos, -sacīja Āris Vilšķērsts.
Viena no 1941. gada 14. jūnija represijās cietušajām, Latvijas brīvvalsts ģenerāļa Jāņa Ezeriņa meita Benita Tauriņa nolasīja LELB bīskapa Pāvila Brūvera vēstījumu „Svētdienas Rītā", atgādinot traģiskos notikumus Latvijas vēsturē, ko ilgus gadus nedrīkstēja pat ar pušplēstu vārdu pieminēt. „Vien pirms 30 gadiem – 1987. gada 14. jūnijs kļuva par brīdi, kas deva jaunus spēkus mūsu tautai, mūsu Baznīcai mosties un celties atjaunotai brīvībai." Brīvību esam atguvuši, bet vai to mākam cienīgi izmantot? Diemžēl nelikumību mūsu valstī ir pārāk daudz, – ar rūgtumu atzina Benita Tauriņa.
Arī LELB Ērgļu draudzes mācītājs Ivars Cišs aicināja atcerēties tos, kuri pirms vairāk nekā 70 gadiem dzima vagonos un kuri mira vagonos ceļā uz Sibīriju, kurus uz mūžu šķīra no ģimenes, no vecākiem, vīru no sievas, atcerēties šo nāves pļauju, tos apstākļus, kuri cilvēkus padarīja par vergiem. „Mēs esam to kā tauta piedzīvojuši, ka teju katru no mūsu dzimtām šis ļaunums ir skāris un plosījis. Tāpēc lai mierinājumam ir trāpīgie vārdi no 126. psalma: „Kad Kungs aizvestos pārveda Ciānā, mums likās, ka redzam sapni, tad piepildījās smiekliem mūsu mute un mūsu valoda gavilēm, tad runāja tautas: „Re, diženas lietas Kungs dara šiem." Diženas lietas Kungs darīja mums, un mēs līksmojām (..). Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus. Raudādams aiziet, nesot sēklu laukā, gavilēdams nāks, pārnesīs labības kūļus." Domājot par svaru kausiem, kuros katrs mēs tiksim tiesāti, atcerēsimies, ka tiesa neies secen arī tiem, kuri parakstīja attiecīgās pavēles, kuri kabināja ešelonus, kuri uzrādīja: lūk, tas ir tas cilvēks, kurš man nodarījis pāri, viņu arī vajag sarakstā iekšā. Atcerēsimies Dieva apsolījumu, ka taisnība vienudien nāks atpakaļ un šajā tiesas dienā labāk būt tam, kas ir cietis. Labāk šajās dzīves izvēlēs, kur izšķiramies par labo un ļauno, būt cietējam, jo cietēja advokāts ir tas, kurš radījis Debesis un Zemi.
Stāstiet saviem bērniem un bērnubērniem, ko jūs esat piedzīvojuši! Tie no jums, kuri vēl esat palikuši un esat šo notikumu liecinieki, rakstiet to, rakstiet to burtnīcās un grāmatās un atstājiet to saviem bērniem! Varbūt, ka vēl kāds Melānijas stāsts parādīsies par liecību nākamajām paaudzēm, kam mēs esam gājuši cauri. Stāstiet par to tiem, kuri ir jauni un kuri nezina to, ko tas nozīmē. Lai šī ir liecība par mūsu tautu un izvēli – lai mēs nekad nebūtu varmāku pusē, bet iestātos par tiem, kuri cieš. Māciet to saviem bērniem un saviem mazbērniem, kuri veido mūsu nākotni un mācīs mūsu bērnubērnus," klātesošos rosināja mācītājs.
16.06.2017.