Līnijdroškas, zirga rati, ragavas, ko redz "Kučuru dzirnavu" pagalmā, nav domātas jūgšanai zirga pajūgā, jo ir senlietas, senlietu muzeja eksponāti, kas izlikti apskatei. Tajās visi, kas vēlas, var iesēsties, nofotografēties un iedomāties, kā kādreiz, senos laikos, ar tādām brauca vectēvi un vecmāmiņas.
– Līnijdroška ir tādi braucamie rati, kuru sēdeklis ir garš dēlis starp ratu priekšējo un aizmugurējo asi. Ar tādām droškām brauca 19. gs. beigās un 20. gadsimta sākumā, – sarunu iesāk saimnieks Jānis Mednis.
Viņš, nebūdams profesionāls amatnieks un restaurators, liekot lietā metinātāja un galdnieka prasmes, savām rokām šopavasar ir atjaunojis jau piekto līnijdrošku. Taču atjaunošanu gaida vēl nākamie senie zirga pajūga braucamie eksponāti, un saimnieks atzīstas, ka otrās dzīvības došana droškām jau ir pārtapusi vaļaspriekā.
– Atjaunotās droškas, kas pirms restaurācijas izskatījās kā lūžņi, papildina "Kučuru dzirnavu" senlietu muzeja kolekciju. Mūsu ģimene visās senlietās, ne tikai droškās, saskata vēsturisku vērtību, un arī jaunajai paaudzei ir interesanti apskatīt. Domāju, ka ar pirmo līnijdrošku, kas mūsu mājās ienākusi no pazīstamiem cilvēkiem, varēja būt braukuši mani vecāki. Kādreiz laukos, kad mašīnu nebija, jūdza zirgu un sēdās ratos vai droškās. Manu vecāku līnijdroška savā laikā bija gājusi no mājas uz māju. Pirms vairākiem gadiem atvedu to atjaunošanai pavisam bēdīgā stāvoklī. Bija palikušas tikai sarūsējušas metāliskās detaļas. Veca, laika zoba skarta droška, kas ilgi nostāvējusi nevajadzīga pie mājas, nevienam vairs nav vajadzīga, bet man tā likās atjaunošanas vērta, kaut bija jāiegulda pamatīgs darbs. Daudzmaz dzīvs bija palicis priekšējais tilts un metāla detaļas, bet koka daļas vajadzēja pašam piemeklēt, arī visus riteņus atrast. Sēdekļi ir gatavoti no oša koka. Arī visu pārējo vajadzēja piemeklēt, koka daļas piemērot metāla detaļām, sametināt un saskrūvēt. Šos darbus pieprotu no kolhoza laikiem, kad vajadzēja metināt mašīnu detaļas. Tas, ka izdevās, deva stimulu ķerties klāt nākamo drošku atjaunošanai, – stāsta Jānis Mednis.
Arī nākamā līnijdroška, kas tika atrasta pie paziņām, nebija labāka – bez riteņiem, visas koka daļas bija jānomaina un jāatjauno. – Katra droška ir mazliet citādāka, un kādreiz tā bija kalēja izdoma – cik moderna izskatīsies droška. Mana problēma bija, kā droškas daudzmaz identiski atjaunot. Nomainot koka daļas, visu pielāgoju metāla detaļām, kaut neesmu profesionālis. Fotogrāfiju vai instrukciju nebija, darbojos pēc savas sapratnes un izjūtas, varbūt esmu pat kaut ko savu uzkonstruējis.
Šopavasar tika atjaunota piektā līnijdroška. Tā savulaik tika nopirkta un atvesta no Vecpiebalgas. Piebrauca klāt viena tante, sakot, ka pārdos līnijdrošku par mazu naudu, ja tikai es to sataisīšot. Vecpiebalgas līnijdroška patiešām ir īpaša, jo piedalījusies filmas "Mērnieku laiki" filmēšanā. No tās pāri palikuši bija tikai tilti un apakšējais dēlis, riteņi bija nozagti. Divus gadus droška nostāvēja mūsu mājās nesataisīta. Lai pieķertos atjaunošanai, vajadzēja iedvesmu, kas radās tikai šogad. Pavasarī bija labs laiks, kas mudināja darboties, sāku veco drošku remontēt – un izdevās, jo rezerves daļas jau bija savāktas. Riteņus ar interneta starpniecību atradām un nopirkām Rīgā. Tie arī bija īstie riteņi – gatavoti no koka. Kādreiz amatnieki riteņus izlieca no ozola, bija speciāli veidņi, kā koku grieza, izlieca, savilka kopā. Tas bija smags darbs, domāju, ka tagadējie amatnieki tādus nemaz neprastu izgatavot. Ir arī ratu riteņi, kas gatavoti pa posmiem, bet tie jūk ārā, ir neizturīgi. Vecpiebalgas līnijdroška tika restaurēta un var tikai iedomāties, kā mērnieku laikos tā tika pielietota.
Vēl dažus ratus un ragavas atdāvināja sievas Dainas radi, kam Ērgļos bija zirgs, bet, kad zirga vairs nebija, visu atdeva mums, zinot, ka mūsu mājās tie nav lūžņi, bet seno laiku liecība.
16.06.2017.