23. maijā pagāja 120 gadu kopš kādreizējā Liezēres pagasta vecākā Kārļa Ūdentiņa dzimšanas (1897-1942).
Vairāk atgādināt par viņu gribu ne šī amata dēļ, bet pieminot liezērieti kā 1941. gada pavasarī arestētu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Ordenis Nr. 2044. viņam piešķirts par 1919. gada marta kauju pie Kraukļu „Silsētām". Informācija par viņa un citu likteni gūta Latvijas Valsts arhīvā saglabātajā izmeklēšanas lietā.
1919. gada pavasarī Liezērē un apkārtnes pagastos (Bučauska, Cesvaine, Druviena, Dzelzava, Jaungulbene, Kārzdaba, Kraukļi, Lubeja, Mēdzūla, Sarkaņi) daļa vīru aizgāja mežos, lai vairītos no iesaukšanas sarkanarmijā. Viņu neapmierinātība ar esošo padomju iestāžu darbību izpaudās arī atsevišķos uzbrukumos pagastu izpildkomitejām, miličiem, sarkanarmiešu vienībām. Tā saukto zaļo partizānu pulciņi nebija pārlieku lieli, taču uzturēja savstarpējus sakarus, vajadzības gadījumā varēja apvienoties nopietnākiem pasākumiem. Gandrīz visi mežos aizgājušie bija piedalījušies Pirmā pasaules kara kaujās, tātad ar zināmu kauju pieredzi. Lēš, ka to kopskaits pārsniedza 300 cilvēku. Viņu vadonis bija vēl viens liezērietis Artūrs Veckalniņš (1889-1942). Pieminēšu atsevišķas cīņu epizodes – kauja Kraukļu „Lēģeros" ar uzbrūkošām sarkanarmiešu vienībām martā, aizturēto atbrīvošana Mēdzūlas muižā maija sākumā, apcietināto atbrīvošana no Cēsu cietuma 14. maijā, sarkanarmiešu atkāpšanās kavēšana no Vidzemes maija beigās. Starp pēdējiem ar trešās šķiras Lāčplēša Kara ordeni apbalvotajiem bija deviņi kādreizējie Vidzemes puses zaļie partizāni – Jānis Tirzītis, Kārlis Ūdentiņš, Kārlis Cerbuks, Teodors Ludris, Aleksandrs Zemnieks, Arnolds Tirzītis, Otto Strautmanis (pēc nāves), Kārlis Tauciņš un Kārlis Degteris. Artūrs Veckalniņš ordeni saņēma jau 1921. gadā par līdzdalību 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka sastāvā (Krievijas armijā viņš par varonību apbalvots ar visu četru pakāpju Jura krustiem, par to arī paaugstināts virsnieka pakāpē). Pēc sarkanarmijas padzīšanas vairums agrāko mežabrāļu nonāca Latvijas armijā, piedalījās arī turpmākajās Brīvības cīņās. Vēlāk gan lielākā daļa bija zemnieki, citi turpināja dienestu armijā vai robežsardzē, bija arī augstskolu beidzēji. K. Ūdentiņš strādāja jaunsaimniecībā Liezēres „Gaušos".
1940. gada rudenī padomju iestādes sāka meklēt kādreizējos partizānus. Pirmais apcietināts tolaik Jumurdā dzīvojošais Artūrs Veckalniņš, tad Kraukļu puses mežsargs Kārlis Tauciņš. 1941. gada pavasarī aizturēja Kārli Cerbuku, Teodoru Ludri, Antonu Trapiņu un Kārli Ūdentiņu. Ūdentiņa aresta pamatojumā norādīts – naidīgi noskaņots pret padomju varu, bijis zaļo bandas loceklis, piedalījies uzbrukumā miličiem un izpildkomitejai, atbrīvojis apcietinātos, kā pagasta vecākais cīnījies pret komunistiem, kopš 1923. gada aizsargu organizācijā. Arestētie līdz vasarai atradās Madonas cietumā, jūnija beigās pārvesti uz Krieviju, nonāca Novosibirskā. 1942. gada 7. februārī par cīņu pret revolucionāro kustību vienlaikus pasludināja nāves spriedumu Cerbukam, Ludrim, Trapiņam, Ūdentiņam un Veckalniņam. Ludris pāris nedēļu vēlāk nomira, pārējos nošāva 3. martā.
1947. gada decembrī K. Ūdentiņa sieva Milda Ūdentiņa rakstīja Valsts drošības ministrijas Nometņu pārvaldes priekšniekam, lūdzot ziņas par vīru. Tas esot arestēts 1941. gada aprīļa sākumā, turēts Madonas cietumā. Viņa nezinot, par ko tas apsūdzēts, līdz jūnija vidum tiesas neesot bijis. Valsts drošības ministrijas Madonas apriņķa priekšnieks kapteinis Reingolds prasītājai darīja zināmu, ka vīrs notiesāts uz 10 gadiem ieslodzījumā bez sarakstes tiesībām. Līdzīga atbilde sniegta arī Kārļa Cerbuka atraitnei Elzai Cerbukai.
1989. gada 31. augustā prokurors J. Dzenītis parakstīja dokumentu, ka K. Ūdentiņš reabilitējams.
7.06.2017