Tikai dažas dienas mūs vairs šķir no pašvaldību vēlēšanām, kas notiks 3. jūnijā. Nekad iepriekš neesmu saņēmis tik daudz jautājumu no paziņām un draugiem „Par ko balsot?" kā līdz šim, kas, acīmredzot, norāda uz to, ka vēlēšanas ir spējušas radīt nopietnu dilemmu cilvēku prātos.
Šis raksts nesniegs atbildi uz iepriekš uzdoto jautājumu, taču ceru, ka tas vismaz atvieglos izvēles veikšanas procesu.
Programmas
Priekšvēlēšanu 4000 zīmju programmas nereti gan pašas partijas un vēlētāju apvienības, gan vēlētāji parasti uztver kā ķeksīša pasākumu, jo visi apzinās, ka reti kurš tās izlasa. Taču programmu nozīmi nevajadzētu noniecināt. Saturiski interesantas programmas uzrakstīšana vēlēšanās var pavilkt uz augšu arī salīdzinoši vāji nokomplektētu kandidātu sarakstu, jo jāapzinās, ka vēlēšanas tā vai citādi daudzu cilvēku prātos saistās ar Laimes lāča gaidīšanu.
Priekšvēlēšanu periodā iepazinos ar visu bijušā Madonas rajona teritorijā izveidotajos novados kandidējošo sarakstu programmām, un jāatzīst, ka daudzi programmu rakstīšanu ir uztvēruši formāli. Pirmkārt, programma ir bezmaksas reklāma, ar kuras palīdzību partija vai vēlētāju apvienība var par sevi pastāstīt potenciālajam vēlētājam. Daudzi, diemžēl, nav ne tuvu spējuši izmantot tiem atvēlētās 4000 zīmes, lai iepazīstinātu ar sevi un saviem plāniem.
Otrkārt, ja raugāmies uz pašu programmu saturu, ir gan pozitīvie, gan ne tik veiksmīgie piemēri. Pie pozitīvajiem jāpieskaita tie saraksti, kuri izvēlējušies programmās iekļaut konkrētus sasniedzamos mērķus un risināmo jautājumu kopumu (vēlētos tiem līdzās redzēt arī laika ietvaru). Kā mazu, taču saprotamu grēku var minēt dažu (lielākoties jau domē pārstāvēto partiju un vēlētāju apvienību) pārlieku lielo aizraušanos ar pašvaldības plānošanas dokumentos ietverto tekstu iekļaušanu programmās. Vienā no novadiem divi saraksti pat bija pamanījušies vienu un to pašu tekstu vārds vārdā iekļaut savās programmās, tādējādi raisot jautājumu, kurš kādu no avotiem ir kopējis. Šāda prakse liecina, ka kandidāti dažkārt izvēlas iet vieglāko ceļu programmas veidošanā.
Kas attiecas uz vēlētājiem, tiem priekšvēlēšanu programmas būtu jāuztver kā sociālais līgums ar minēto politisko spēku un tā pārstāvjiem. Programmas ir teju vienīgais dokumentālais apliecinājums deputātu kandidātu dotajiem solījumiem, un vēlētājam, kurš par minēto sarakstu ir nobalsojis, ievēlēšanas gadījumā jātur roka uz pulsa, pārbaudot, kas no solījumiem tiek un kas netiek pildīts, un nav jābaidās prasīt no sava priekšstāvja atbildību.
Kandidāti
Iedzīvotāju skaits četros gados ir samazinājies, bet, kā redzams no Madonas novada piemēra, partiju deputātu kandidātu sarakstu skaits ne tikai nav kļuvis mazāks, tas pat ir audzis. Latvijas politiskā kultūra liecina, ka partiju programmas nav tās, kas izšķir, par kuru no sarakstiem tiek balsots. Tās galvenokārt ir personālijas. Nav iespējams iedot universālu formulu, par kuru no deputātu kandidātiem balsot. Katram cilvēkam ir savs kritēriju kopums, saskaņā ar kuriem viņš izvēlas balsot par vienu vai otru kandidātu un tā pārstāvēto sarakstu. Pieredze liecina, ka daudzi vēlēšanās, jo īpaši pašvaldību, izvēlas atdot balsi par savu tuvinieku, draugu vai kolēģi. Tas, protams, daļēji saistās ar personiskām interesēm, taču vienlaikus izgaismo kādu būtisku kritēriju –
cilvēks ir jāpazīst. Lielākoties deputātu kandidātus mēs iepazīstam pastarpināti no priekšvēlēšanu materiāliem, kuros kandidāti sevi cenšas parādīt pašā pozitīvākajā gaismā. Ļoti žēl, ka tikai salīdzinoši neliela daļa sabiedrības izvēlas apmeklēt tikšanās ar deputātu kandidātiem klātienē.
Ja jums kā vēlētājam svarīgākais ir personāliju faktors, centieties iegūt maksimāli daudz informācijas par tiem cilvēkiem, par kuriem potenciāli varētu atdot savu balsi, un beigās uzdodiet sev jautājumu, uz kuru centieties sniegt godīgu atbildi, – vai es šim cilvēkam uzticos, un vai viņš spēs pārstāvēt manas intereses pašvaldībā? Rīkojieties saskaņā ar sniegto atbildi.
Sociālie tīkli
Nevienā no iepriekšējiem priekšvēlēšanu periodiem, pat pirms Saeimas vēlēšanām, nav bijusi tik masīva kampaņa sociālajos tīklos, jo īpaši facebook.com (šis vairāk ir stāsts par Madonas novadu). Pēdējos mēnešos šajā interneta vietnē profilus izveido tādi cilvēki (deputātu kandidāti), kurus es nekad mūžā nebūtu iedomājies lietojam sociālos tīklus. Acīmredzot arī vēlēšanas var kalpot par „progresa" dzinuli. Sociālie tīkli partijām ļauj aptvert samērā plašu sabiedrības segmentu (tiesa, ne vienmēr vēlēšanu procesā aktīvāko) un novadīt tam sev vēlamu informāciju. Jau vairākas nedēļas manā facebook.com ierakstu sadaļā sevi ir iecementējuši vietējie cerību pilnie deputātu kandidāti, kuru sejas reizi pa reizei atšķaida Nils Ušakovs ar Andri Ameriku vai kāds todien ar labām sekmēm nostartējušais sportists. Faktiski viena vēlēšanu cikla laikā partijas lauvas tiesu no priekšvēlēšanu kampaņas, iekļaujot audiovizuālus uzskates līdzekļus, ir pārcēlušas uz interneta vidi. Būs interesanti vērot, vai šī pieeja sevi attaisnos un tās partijas, kas visvairāk sevi popularizē soctīklos, spēs šo popularitāti pārvērst vēlētāju balsīs.
Viena no šo vēlēšanu iezīmēm, kas arī daļēji saistās ar sociālajiem tīkliem, ir pašvaldības darbinieku aktīvāka iesaiste, nevairoties paust savas politiskās simpātijas par labu vienam vai otram sarakstam un tā kandidātiem. Atrašanās sociālajos tīklos, šķiet, cilvēkus atbrīvo, taču jautājums – kā ar profesionālo ētiku? Līdzīgu jautājumu var uzdot arī saistībā ar plašo (kopumā septiņi) novada pārvalžu vadītāju kandidēšanu vēlēšanās. Cik no pārvalžu vadītājiem patiesi ir gatavi ievēlēšanas gadījumā pildīt deputāta pienākumus?
31.05.2017.