27. aprīlī Madonas kultūras namā svinīgā ceremonijā vairāk nekā 50 Madonas, Lubānas un Cesvaines novada Černobiļas AES avārijas seku likvidētājiem tika pasniegtas Černobiļas atomelektrostacijas (AES) avārijas seku likvidēšanas dalībnieka piemiņas zīmes.
Piemiņas zīmes Černobiļas AES avārijas seku likvidētājiem, piedaloties biedrības „Latvijas savienība „Černobiļa"" pārstāvjiem, pasniedza iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis.
– Ar šo piemiņas zīmi valsts vēlas godināt tos, kuri tolaik glāba ne tikai ukraiņu tautu, bet visu pasauli, jo tikai vēlāk uzzinājām par avārijas patiesajiem apmēriem un tās izraisītajām sekām. Tūkstošiem cilvēku, kuri piedalījās seku likvidācijā, ir zaudējuši veselību un daudzi – arī dzīvību. Aptuveni 6000 mūsu valsts iedzīvotāju, to vidū – arī jūs, bija šī notikuma dalībnieki, un visdziļākajā cieņā vēlos pateikt paldies par to, ko jūs paveicāt. Vēlu jums spēku, izturību un veselību, – Černobiļas AES avārijas seku likvidētājiem pateicās iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, aicinot, lai šāda mēroga traģēdija nekad vairs neatkārtojas un lai nākamās paaudzes neaizmirst, ka nosacīti maza kļūda var izraisīt plašu pasaules mēroga traģēdiju.
Vēlas sadarbību turpināt
Iniciatīva godināt bijušā Madonas rajona teritorijā dzīvojošos Černobiļas AES avārijas seku likvidatorus pieder vienam no likvidatoriem Dainim Kļaviņam, kas pērn vērsās ar šo ierosinājumu mūsu pašvaldībās.
– Pirms gada tiku uzaicināts uz Iekšlietu ministriju un saņēmu tieši tādu pašu apbalvojumu, kādu šodien saņemat jūs. Saņemot piemiņas zīmi, man radās pārliecība, ka nepieciešams organizēt šādu pasākumu arī Madonas puses černobiliešiem. Apkopoju sarakstus ar dalībniekiem, vērsos vietējās pašvaldībās, kas mani uzņēma ar sapratni, un nu tas viss ir rezultējies šīsdienas pasākumā. Ceru, ka auglīgā sadarbība ar pašvaldībām nebeigsies, – sacīja Dainis Kļaviņš, aicinot pašvaldību saistošajos noteikumos iestrādāt atbalsta mehānismus Černobiļas AES avārijas seku likvidētājiem.
Par to, kāds atbalsts černobiliešiem pienākas jau šobrīd, svinīgā sarīkojuma dalībniekus savukārt informēja biedrības „Latvijas savienība „Černobiļa"" prezidents Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks, kas aicināja černobiliešus būt aktīvākiem, izmantojot valsts apmaksātos pakalpojumus, kā, piemēram, ārstēšanos sanatorijā.
Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, uzrunājot černobiliešus, apliecināja, ka pašvaldības atbalsts viņiem būs arī turpmāk.
– Jūs bijāt situācijas ķīlnieki un strādājāt, lai sabiedrībai, kas tur nebija, šī briesmīgā notikuma sekas būtu pēc iespējas mazākas. Taču par to jūs esat samaksājuši ar veselību, daudzi – arī dzīvību. Sabiedrībai ir jāatceras un jāgodā jūsu veikums. Aicinu jūs nepazaudēt saikni citam ar citu, pulcēties kopā arī ikdienā, pārrunājot un risinot tos jautājumus, kuri kopīgi risināmi, – uzsvēra Andrejs Ceļapīters.
Personīgā stāstā par laiku, kad daudzus latviešus nosūtīja uz Černobiļu, dalījās Cesvaines novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Vilnis Špats, saņemot vienu no piemiņas zīmēm Cesvaines černobilieša vārdā, kurš pats nespēja ierasties.
– Tolaik, kad notika AES avārija, atrados dienestā Ukrainā, netālu no Krimas. Ģeogrāfiski dienesta vieta atradās tālāk no Černobiļas, nekā Černobiļa no Latvijas. Tolaik bataljonā bija daži dienesta biedri, kuri, saklausījušies ziņas par to, ka, braucot uz Černobiļu, var pēc tam demobilizēties, apsvēra domu uz turieni doties. Par laimi, mūsu kombatam (kaut arī tas bija pamatīgs tēvainis) šajā jomā galva strādāja, un, kad viņš bija jau atklausījies šīs runas, kādā rītā mūs visus nostādīja ierindā un teica – „vai nu mēs visi brauksim, vai nebrauks neviens". Paldies Dievam, neviens no mums tur nenonāca. Paldies jums, kas tur bijāt un glābāt ne tikai PSRS iedzīvotājus, bet arī pārējo pasauli, un dziļā cieņā noliecu galvu gan jūsu, gan citu, kas likvidēja avārijas sekas, priekšā, – pateicību Černobiļas AES avārijas seku likvidētājiem izteica Vilnis Špats.
„Aizstāvēju tos, kas palika"
Viens no madoniešiem, kam „iekrita loze" doties uz Černobiļu likvidēt AES avārijas sekas, bija Viktors Moseikovs.
– Mani uz Černobiļu nosūtīja 38 gadu vecumā. Neviens neprasīja, vēlos vai nevēlos doties. Biju nostrādājis 10 gadu ugunsdzēsējos. 1986. gada pavasarī tika sasaukta sanāksme, un mani no ugunsdzēsēja profesijas pārkvalificēja par vienu no armijas profesijām, līdz ar to mani varēja iesaukt. Braucot uz turieni, nebija veltīgu ilūziju par to, kas ir noticis. Armijā jau tika mācīts par radiāciju, kādi drošības pasākumi jāievēro strādājot utt. Protams, ne vienmēr tie tika ievēroti, un daudz ko noteica tas, uz kuru vietu tevi norīko strādāt. Konkrēti es strādāju Pripetas pilsētā. Kopā bijām 26 madonieši, kurus 1986. gada novembrī nosūtīja uz Černobiļu. Tikām sadalīti dažādās apakšvienībās – dažs bija šoferis, cits – mehanizators, savukārt es ar lāpstu Pripetā ņēmu nost grunts virskārtu. Vēlāk gan izrādījās, ka tas ir bezjēdzīgs darbs. Jo dziļāk rakāmies, jo augstāka bija radiācija augsnē, un beigās tika atmesta doma, ka, attīrot zemi Pripetā, tajā varētu atgriezties iedzīvotāji. Tiek lēsts, ka tā vēl vismaz 300 gadu būs piesārņota un nepiemērota dzīvošanai, – pastāstīja Viktors Moseikovs.
Atšķirībā no daudziem citiem seku likvidētājiem viņam nosacīti laimējās, jo nebija jāstrādā reaktorā vai tiešā tā tuvumā, kur intensīvākie darbi noritēja jau uzreiz pēc katastrofas – pavasarī un vasarā.
Vaicāts, kā Černobiļas AES avārijas seku likvidēšana ietekmējusi viņa dzīvi, Viktors Moseikovs atzina, ka sekas bijušas uz veselību un pirmās nopietnās problēmas parādījušās 1989. un 1990. gadā, taču, kā viņš pats atzīst, šobrīd ir dziedināts un jūtas labi. Arī attieksmi pret atomreaktoriem un to kā efektīvu enerģijas ieguves veidu viņš nav mainījis un joprojām uzskata, ka mūsdienās AES ar to celtniecībā un darbībā izmantotajām modernajām tehnoloģijām ir efektīvs un videi draudzīgs elektroenerģijas ieguves veids.
Vaicāts, vai nesāpina tas, ka tikai salīdzinoši nesen tiek vairāk aktuali-zēts černobiliešu devums un arī augstā cena, kas par to bija jāmaksā, Viktors Moseikovs atzina, ka līdz šim jau paklusām par to bija runāts, taču, acīmredzot, bija jāpaiet laikam, lai arī plašāka sabiedrība saprastu un atzītu viņu veikuma nozīmīgumu.
– Kavējoties domās un atmiņās un arī šodien klātienē joprojām redzu daudzus no vīriem, ar kuriem kopā bijām Černobiļā. Vislielāko starojumu saņēma mehanizatori, kuri visilgāk strādāja vietās ar augstu radiācijas līmeni, tādēļ arī šodien viņu veselība ir visvairāk ietekmēta. Manī nav dusmu par to, ka mani nosūtīja likvidēt avārijas sekas. Nezinu, kāds uzskats ir citiem, bet jau tolaik biju patriots un tur strādāju ar domu, ka nevis glābju cilvēkus, bet tos aizstāvu, lai viņiem nav jāpārcieš tas, ko pārciešam mēs, – uzsvēra Viktors Moseikovs.
10.05.2017.