Šodien, 3. maijā, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas priekšvakarā, Rīgas pilī norisinās augstāko valsts apbalvojumu pasniegšanas ceremonija, kurā Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ordeņu kapitula par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirtos apbalvojumus saņems arī trīs mūsu pusē labi zināmas personas – ilggadējais kultūras un izglītības darbinieks, Madonas novada koru diriģents Jānis Bērziņš, kam piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa V šķira, ieceļot viņu par ordeņa kavalieri (plašāku sarunu ar ordeņa kavalieri lasiet laikraksta 3. lappusē), ilggadējā Zviedrijas latviešu sabiedriskā darbiniece, Andreja Eglīša Latviešu nacionālā fonda valdes locekle Māra Strautmane, kam piešķirta Atzinības krusta IV šķira, ieceļot viņu par ordeņa virsnieci, un Latvijas Republikas Zemessardzes 25. kājnieku bataljona 2. kājnieku rotas virsseržants lubānietis Māris Ezeriņš, kas apbalvots ar Viestura ordeņa otrās pakāpes (sudraba) goda zīmi.
Māras Strautmanes dzīvē nozīmīgu lomu spēlējis Andrejs Eglītis, kura dibināto fondu Zviedrijā viņa vada kopš izcilā Latvijas dzejnieka un sabiedriskā darbinieka nāves.
„Ticēt, cerēt un darīt"
Īpašs emocionālu pārdzīvojumu pildīts brīdis Mārai Strautmanei bija 2012. gada (Andreja Eglīša simtgade) 1. septembris, kad Ļaudonas vidusskola tā pa īstam sāka nest Andreja Eglīša vārdu. Pirms pieciem gadiem Zinību dienā Māra Strautmane akcentēja Andreja Eglīša dzīvesgājuma nesaraujamās saites ar Latviju un Ļaudonu.
– Neraugoties uz savu dzīvi Zviedrijā, viņš dzīvoja ar domu, ka sagaidīs Latvijas atjaunoto brīvību. Kad 80. gados vietām Latvijā sāka plīvot sarkanbaltsarkanie karogi, viņš teica, ka „mirklis, kad Latvija kļūs brīva, ir tuvu, un es varēšu aiziet pie mātes kapa, izstaigāt bērnības takas Ļaudonā un atkal sēdēt Aiviekstes skaistajos krastos". Kaut arī atrazdamies trimdā, Ļaudonā savās domās viņš atgriezās ik dienu. Atgriežoties Latvijā, Andrejs bieži apmeklēja skolas un runāja ar bērniem un jauniešiem. Viņš runāja par dzimtenes mīlestību, par to, kas ir brīva valsts un kā katram iedzīvotājam pret savu valsti un tautu ir jāizturas. Viņš to darīja tādēļ, ka jūs – skolēni – esat mūsu Latvijas nākotne, – pirms pieciem gadiem uzrunājot Andreja Eglīša Ļaudonas vidusskolas skolēnus, uzsvēra
Māra Strautmane.
Viņa minēja, ka Andreja Eglīša Ļaudonas vidusskolai ir skanīgs nosaukums, un visiem, kas ar skolu saistīti, vēlēja sekot dzejnieka paraugam – mīlēt savu dzimteni, savu dzimto vietu, ticēt, cerēt un darīt visu Latvijas gaišai nākotnei.
Saglabāt identitāti
Pirms pāris gadiem intervijā „Staram", sniedzot ieskatu savā dzīves gājumā, Māra Strautmane stāstīja, ka, pateicoties ģimenes un pārējo imigrācijā dzīvojošo latviešu kopīgiem pūliņiem, izdevies nezaudēt latvisko identitāti un sapni par brīvu Latviju.
– Dzīvojām latviskā vidē, tāpat kā mūsu vecāki bija darījuši Latvijā. Dziedājām, dancojām, vingrojām, gājām sēņot, lasījām ogas, devāmies pārgājienos visas dienas garumā, spēlējām teātri, basketbolu, volejbumbu – un viss, protams, latviski. Jau kā bērni izjutām atbildību par latviešu valodas un tradīciju saglabāšanu, jo dzimtenē tas bija apdraudēts.
Dzīvojām divās paralēlās pasaulēs. Skola un darbi piederēja zviedru pasaulei, pārējā ilgus gadus bija latviešu pasaule. Visam cauri spīdēja sapnis par Dzimteni un ka drīz varēsim braukt mājās.
Kā bērni nesapratām mūsu vecāku sāpi un ilgas. Neziņa par to, kas notika ar tiem, kuri palika Latvijā, ļoti mocīja. Vecāki jau to visu prata no mums slēpt. Kad 50. gados varēja sākties sarakste ar radiem Latvijā, tad gan vairs neko neslēpa.(..) Kad brīvības zvans noskanēja, tad izjutām, ka tāds kā smagums nokrīt no pleciem. Bijām veikuši bērnībā apzināto uzdevumu saglabāt latviešu valodu, identitāti, tradīcijas līdz tai dienai, kad Latvija būs atkal brīva, – atminējās Māra Strautmane.
„Neviens nav lieks"
Valsts pastāvīgai brīvībai neviens nespēj sniegt 100% garantiju, un draudi mēdz būt vienmēr – tai skaitā militāri. Pret militāriem draudiem Latvija nodrošinās, veidojot labas attiecības ar sabiedrotajiem, kā arī ceļot savas kaujasspējas. Viens no būtiskiem šīs drošības ķēdes elementiem, jo īpaši reģionos, ir Zemessardze.
1991. gadā dibinātā Zemessardzes 25. kājnieku bataljona atbildības teritorija ietver Gulbenes, Madonas, Cesvaines, Lubānas, Ērgļu un Varakļānu novadu. Tajā dien 16 karavīri un aptuveni 500 zemessargi. 25. kājnieku bataljona 2. kājnieku rotu komandē virsseržants lubānietis Māris Ezeriņš. Šogad militārajā žurnālā „Tēvijas Sargs", raksturojot savus zemessargus, Māris Ezeriņš norādīja, ka rotā darbojas gan vecās, gan jaunās paaudzes zemessargi un, kopīgi pildot uzdevumus, atšķirības ir jūtamas gan domāšanā, gan pieredzē. Pieredzējušie vīri, kuri beiguši apmācības centros, kas darbojās deviņdesmito gadu sākumā, jaunajai paaudzei parāda armijas disciplīnu. Daudzi pašreizējie zemessargi mācās civilajās mācību iestādēs, daudziem ģimenē ir mazs bērns, tomēr viņi atrod laiku, lai Zemessardzē apgūtu jaunas iemaņas un zināšanas, ko pēc tam varēs nodot citiem. Ir ģimenes, kur jau tuvinieki iesaistās Zemessardzē. Žurnālā Māris Ezeriņš min, ka vairāki cilvēki tieši pēc iesaistīšanās zemessargos ir spējuši rast savu vietu dzīvē, jo „šeit neviens nav lieks, nav vājākā vai stiprākā, ir savstarpēja karavīru cieņa, mēs nepieļaujam nekādu uzkundzēšanos. Cilvēks Zemessardzē jūtas piederīgs armijai".
03.05.2017.