Rīt Latvija atzīmēs vienu no savām dzimšanas dienām jeb – tā kā 4. maijs ir datums, kad Latvijas Republikas neatkarība vismaz dokumentāli tika atjaunota – atdzimšanas dienu.
Tradicionāli tautas apziņā lielāku svinīgumu piešķiram 18. novembrim, jo tas saistās ar mūsu valsts pirmsākumu, kas, lai gan dzimis asinīs un pēckara apstākļos, vismaz saistās ar kaut ko neaptraipītu. 50 okupācijas gadi Latvijas sejā ne tikai atstāja vecuma radītas grumbas, bet arī sacirta ne mazums rētu. Daļēji tādēļ ar nostalģiskām rozā brillēm vairāk raugāmies uz valsts pirmsākumu, par kuru vairums no mums uzzina tikai no laikmeta liecībām, bet nesenos notikumus, kas saistās ar okupācijas periodu un tam sekojošo mežonīgo kapitālismu, uztveram rezervēti.
Pamazām gan šī uztvere mainās. Šogad 4. maijs nosacīti kļūst par valsts simtgades svinību sākumu. Jau pagājušajā gadā svētku plānotāji šo notikumu centās sasaistīt ar kaut ko vizuāli un garīgi tīru – baltu galdautu. Daudz tiek runāts par Baltā galdauta svētku simbolisko nozīmi, lai gan, kā vietām dzird, kaut arī pasākums tiks rīkots vien otro gadu, tas jau tiek uztverts kā ķeksīša akcija, kas paģēr baltu galdautu, ēdienu un cilvēkus ap to, aizmirstot, ka formai bez satura ir visai maza jēga. Taču nenoliedzami fotogrāfijas no tāda pasākuma izdodas jaukas. Liekam feisbukā, rādām „draugiem" un priecājamies par sevi un Latviju.
Šajā 4. maijā līdztekus galdautiem četrdesmit piecās Latvijas pierobežas pašvaldībās ar svētku pasākumiem un plašu vietējo iedzīvotāju iesaisti stādīs kopumā simt ozolus, kas simboliskā garīguma sardzē aptvers visu Latviju. Tiesa, mūsu valsts nacionālo koku, kas tautas folklorā simbolizē spēku, garīgo noturību, šajā un citos datumos stādīt var ikviens. Jo vairāk koku būs Latvijā, jo labāk.
„Simtgades ozols" ir skaists un reizē arī duāls apzīmējums. Droši vien akcijas rīkotāji to sasaista tieši ar valsts simtgadi, taču, stādot ozolu, mēs droši vien vēlamies, lai tas ieaugtu, nostiprinātos un augtu arī simt un vairāk gadu. Līdzīgi ir ar Latviju. Tai pasludinot un pēc 50 gadiem – atjaunojot neatkarību, vēlamies, lai mūsu valsts pastāvētu gadu simtiem. Taču viens svinīgs akts vai parakstīts dokuments nenozīmē, ka darbs ir beidzies un varam atslābināties. Iestādīts ozols droši vien augs, ja kāds to nenopostīs, taču, lai tas kļūtu par pieclatnieku, ir nepieciešami gan labi augšanas apstākļi, gan cilvēka rūpes, pretējā gadījumā tāds krūmāju biežņā ieaudzis nīkulis vien būs. Līdzīgi ir ar valsti. Varam to, kas notiek mūsu valstī, atstāt pašplūsmā un no visa norobežoties, taču kādā formā un cik ilgi Latvija vēl pastāvēs? 10, 50, varbūt 100 gadu?
03.05.2017.