Pirmās smaržvielas, ko pazina cilvēki, bija dūmi – vārds „parfīms" ir cēlies no latīņu „per fumum" – caur dūmiem. Senie grieķi bija pārliecināti, ka pirmās īstās smaržas izveidojusi dieviete Afrodīte, ēģiptieši – ka gudrības dievs Thots, ārstu un burvju aizbildnis.
Pirms gadiem desmit Kipras ciematā Pirgā atklāja vairāk nekā 4000 gadu vecu parfimērijas fabriku. Lielajā ēkā atradušies destilācijas aparāti, maisāmie trauki un no puscaurspīdīga alabastra izgatavotas smaržu pudelītes. Spriežot pēc tajās atrastām vielām, kiprieši smaržojusi pēc lavandas, lauru lapām, rozmarīna, priedes un koriandra. Tā ir līdz šim vissenākā zināmā fabrika, kurā ražotas smaržas. Senie ēģiptieši vairāk izmantoja eļļas un ziedes. Viņu iecienītākie aromāti bija rozes, lilijas, īrisi, kanēlis, apelsīns, mirres, laims, sandalkoks, sveķi. Viņi savus ražojumus pārdeva gandrīz visā Vidusjūras reģionā. Smaržas minētas arī Bībelē – Sabas ķēniņiene smaržas dāvāja Zālamanam, trīs Austrumu ķēniņi mirres un vīraku – jaundzimušajam Jēzum. Tomēr kristīgās baznīcas labvēlību smaržas neguva, viduslaikos tās bija aizliegtas (musulmaņu zemēs Korāns smaržu lietošanu atbalstīja).
Pavērsiens Eiropā notika 1370. gadā, kad Ungārijas alķīmiķis karalienei Elizabetei radīja īpašas spirta bāzes toniku – „Ungārijas karalienes ūdeni", tā aromātu veidoja lavanda, majorāns, piparmētra, apelsīnu ziedi, citrons. Drīz vien smaržoja visi Eiropas galmi un pilis. Francijā 17. gs. sākās īsts smaržu trakums – iesmaržoja absolūti visu. Laikam jau tā bija jādara – uzskatīja, ka mazgāties ir kaitīgi veselībai; karalis Luijs XIV mūžā esot mazgājies tikai četras reizes (grūti iztēloties, kādi smaržu apjomi bija vajadzīgi, lai nomāktu majestātes ķermeņa „aromātu").
Pirmā rakstos minētā smaržu izgatavotāja bija sieviete Taputi no Mezopotāmijas – 4000 gadu vecās ķīļrakstu plāksnītēs minēts, ka viņa gatavojusi smaržas no ziediem, eļļām, mirrēm, smaržīgajām kalmēm un filtrēta ūdens, un līdz 19. gs. smaržas gatavoja tikai ar augu ēteriskajām eļļām. Franču modes dizainere Koko Šanele izdarīja īstu apvērsumu smaržu pasaulē, kad 1921. g. parfimēram Edgaram Bo lūdza radīt viņai pašai savu parfīmu, turklāt tā pamatā viņa vēlējās nevis ziedu esences, bet kaut ko noturīgāku. Bo izmantoja sintētiskus ziedu aromātus. No sešiem paraugiem Koko izvēlējās piekto pudelīti. Dzima Chanel Nr. 5.
Mūsdienās populārs ir teiciens: „Ja sieviete nav iesmaržojusies, viņa nav pilnībā apģērbusies." Franču dzejnieks Pols Valerī izteicies vēl spēcīgāk: „Ja sieviete nedomā par savām smaržām, viņa nedomā par savu nākotni."
03.05.2017.