Aizvadītajā svētdienā ļaužu strauti un tērces plūda uz Praulienas pagastu, kur „Lejaszīļu" mājās savu 90 gadu jubileju atzīmēja rakstniece Ilze Indrāne.
Rakstnieces gaišo un tēlaino domāšanu var apbrīnot ikviens, tā stiprina laikabiedrus un rosina līdzdomāt nevis par sadzīves sanesumiem, bet rast plašāku skatu savas zemes un apkārtnes tvērumam.
– Šai istabā pirms gadiem pulcējāmies un rakstnieci sveicām, nu atkal esam visi kopā sveikt Ilzi Indrāni – labu vēlēt un galvenais – novēlēt stipru veselību, – tiekoties ietilpīgajā „Lejaszīļu" istabā, kur allaž var piesēst uz silta krāsns mūrīša, teica Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters. – Bagāts, garš un skaists mūžs ir dzīvots, ir daudz labu cilvēku apkārt – labi bērni, lieliski mazbērni, un redzot, cik daudz apsveicēju ir šodien, nepamet pārliecība, ka viss ir kārtībā. Galvenais – veselību, možu garu, dzīvesprieku, kā nekad arī rakstniecei nav trūcis. Lai vienmēr šai saimes istabā ir cilvēki, lai prieks un labestība!
Uzņemot sveicējus, ieklausoties viņu vēlējumos, jubilāre no savas puses dzīvi komentēja saklausīto.
– Lielākais dārgums man patiesi ir manējie, kas vienmēr ir blakus, ir līdzās stāvējuši, palīdzējuši un piedevuši visas manas savdabības, – vēstīja Ilze Indrāne. – Viņi ir piecietuši manas atraušanās un nedancošanas īstajā kolektīvā, nedziedāšanas īstajā korī – no tā vienmēr esmu vairījusies. Un atļaujiet arī tagad būt savā domā, savā grāmatā, jo grāmatā esmu viens pret vienu. Tad arī jūsos mans romāns tiek ierakstīts kaut ar vienu teikumu, vienu domu. Piedodiet, kur esmu bijusi neērta, nesmalkjūtīga, kur esmu sevī vien palikusi. Romāni sarakstīti rindā, varbūt kāda teikuma dēļ tos bijis vērts lasīt. Pateicos visiem, kas esat klāt, jūsu vidū jūtos kā puķu dārzā, jūtos drošībā šai bagātajā, lielajā pasaulē.
Rakstnieku savienības vārdā Ilzi Indrāni sveica Arno Jundze, Ilgonis Bērsons un Jānis Jurkāns.
– Prieks atbraukt un teikt jums paldies. Mums ir uzdevums, kas jāizpilda, proti, atvedām Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Goda rakstu, – vēstīja Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze. – Ministrijas darbinieki jūs sveic kā pateicīgi lasītāji, kā rakstnieci, kuras grāmatas ir lasījuši un tās joprojām mīl.
– Mēs dzīvojam bagātā pagastā, un šo bagātību rada cilvēki, – pauda Praulienas pagasta pārvaldes vadītājs Valdis Gotlaufs. – Viens no bagātākajiem cilvēkiem novadā ir mūsu rakstniece. Prieks, ka savu dzīves pieredzi jūs nododat citiem, it sevišķi lielu ieguldījumu sniedzot skolēniem.
– Tā ir, nupat sadarbībā ar Praulienas skolu notika kārtējais skolēnu sacerējumu konkurss, kas man atkal ļāva būt reizē skolniecei – rakstītājai un skolotājai – labotājai, – dzirdēto papildināja Ilze Indrāne. – Ir viens pants, ko savulaik rakstīja Uldis Auseklis: „Indrāne Praulienā praulus rušina, tikko ko pamana – tā galvu noliec, tūlīt ceļos krīt." Tā arī ir – tikko kā pamanu ko labu, noslīgstu ceļos.
Muzeja vārdā rakstnieci sveica iestādes direktore Līvija Zepa: – Paldies par uzticību, mīļumu, par spēka vārdiem, ko muzejam vienmēr sniedzat!
Pārstāvot novada bibliotēku, vadītāja Imelda Saulīte vēstīja, ka šodien viņa nes īpašus sveicienus no bibliotēkas darbiniekiem, bet arī sveicienu īpašā dienā, jo 23. aprīlis ir gan Jurģu un Juru diena, gan Starptautiskā grāmatu un autortiesību diena. „Šīs dienas tradīcija iesaka dāvināt grāmatas un rozes. Rozes cienījamajai autorei ar laba vēlējumiem!"
– Ja reiz esat te svētdienas dienā katrs ieradies ar krāšņāko ziedu un katrs manās atmiņās esat dziļi saistīts, nevēliet man simts gadus, nevēliet garo dzīvi, – rosināja Ilze Indrāne. – Vēliet katru brīdi pie loga gaismas laukumā vadīt, vienkārši dzīvot ar katru vēl uzzīmēto burtu, būt tepat uz šīs zemes un zem šīm debesīm. Veco māju augstāk pacelt nevar, un es arī no tās nemēdzu iziet. Ne pie dēla, ne meitas, kas ir Sēlijā, ne pie mazmeitas, mazdēliem, no kuriem viens ir Latvijā, bet viens šobrīd Ķīnā. Visur, pie visiem varētu pārcelties, bet esmu tepat kā puteklis pieaudzis pie sienas, kā zāģu skaida. It kā būtu sazāģēta un pietupināta, pielīmēta pie šīs vienīgās dzīves, pie savām grāmatām un pie sava loga, pa kuru varu redzēt pašas stādītās ābeles. Katrai no tām ir vārds – viena ir Cilpa, viena – Trīne, viena – Austras koks. Katram bērnam esmu stādījusi kādu koku ar domu, lai tie viņus notur šai zemē. Un mans vēlējums ir taisni tāds pats – dzīvojiet skaistāk, dzīvojiet vieglāk! Svētki būs rītu, Jāņi vēl tālu, lai skaisti jau šodien! Ar katru elpu no debesīm elpot, ar katru pēdu zemi svētīt!
Visiem kopā gribu teikt, ka skolēnus un jauniešus vienmēr cenšos sūtīt tālāk. To jūtu arī pie saviem bērniem, ka gan Juri, gan Ievu esmu sūtījusi tālu, esmu devusi svētību, lai viņi iet aiz manis. Ievas gleznas un māla darbus varat skatīt tepat istabā, tas ir tas, ko pati neesmu paspējusi paveikt. Grāmatā gan esmu apliecinājusi, ka man Vestienas māli bijuši ļoti mīļi un paticis arī no tiem ko darināt, bet mūžs ir viens – lai bērni dara tālāk. Arī abi mazdēli ir tālākā nesēji: Miks stāv pie durvīm – alnis skatās pār plecu, Reinis atver durvis – briedis lūkojas pāri. Abi ir mežinieki, aizgājuši šai profesijā. Reinis brauc uz Rēzeknes mežiem, un man liekas, ka es pati tur nokļūstu. Šie meži nepieder zviedriem, tie ir mūsu meži – uz augšu debesīs aug un smaržo. Ļoti priecājos par to, kur esmu varējusi aiziet aiz saviem bērniem un mazbērniem. Veca, neredzīga un nedzirdīga, bet, tikko ieraugu skolēnus, gribu vēl parunāt. Šobrīd visus jauniešus es sūtītu vai nu par dakteriem, vai skolotājiem. Ar saviem tikumiem un ideāliem tie stāv Dievam pie labās un kreisās rokas, nesabojājot pasauli ar mūsdienīgām karošanām un cipariem, nesabojājot savus ideālus.
– Mana paaudze ir uzaugusi ar Ilzes Indrānes darbiem, mūsu vecāku plauktos šīs grāmatas vienmēr ir bijušas, – laikrakstam atzina Rakstnieku savienības vadītājs Arno Jundze.
– Gan „Tipsis, Topsis un Tedis", gan „Lazdu laipa", gan vēlāk – „Zemesvēzi dzirdēt", kas ir pērle latviešu literatūrā. Ar šiem Indrānes darbiem esam dzīvojuši, tie ir visur, un tas ir 20. gadsimta otrās puses fenomens mūsu kultūrā. Skaisti, ka tā, un galvenais, ka tas ir kas tuvs un savējs. Es pats pirms pieciem gadiem televīzijā veidoju portretu par Ilzi Indrāni – arī tas palicis labā atmiņā.
Ierunājoties, ka koncertuzvedumā „Latgales gredzens" kā kulminācija tika izvēlēts ieraksts, kur dzejniece Broņislava Martuževa lasa savu veltījumu Aglonas Dievmātei, un pieļaujot, ka „Vidzemes gredzenā" tikpat spilgti varētu citēt Ilzi Indrāni – arī viņa ir kā simbols, joprojām savus tēlainos domu zibšņus iznesot līdz globālam, cilvēciskam vispārinājumam, Arno Jundze apliecināja: – Jā, arī šodien dzirdētais ir gatavs teksts mums visiem. Manuprāt, rakstniece nemitīgi domā un nemitīgi raksta galvā. Varbūt uz papīra roka vairs neļauj tik ātri uzrakstīt, bet galvā domas nepārstāj būt. Turklāt viņa ir izgājusi latviešu tautai trakos vēstures laikus, un viņā ir palikusi pašcieņa, ko daudzi kādā brīdī ir pazaudējuši. Ilzei Indrānei ir savs lepnums, viņa ir savā mājā, un lai pasaule griežas ap viņu, nevis šī māja dancos ap pasauli. Tas arī ir skaisti, īsti un vienreizēji.
26.04.2017.