Šīs nedēļas centrālais notikums kultūras jomā būs svētdien, kad Praulienas pagasta „Lejaszīlēs" 90 gadu jubileju kopā ar sava talanta cienītājiem svinēs rakstniece Ilze Indrāne.
Lai gan skolu programmu obligātajā sadaļā viņas daiļrade vairs nav iekļauta, novadnieki (tai skaitā jaunā paaudze) rakstnieces vārdu nav aizmirsuši. Vēl vairāk –
lai veicinātu interesi par Ilzes Indrānes daiļradi, kopš 2011. gada Praulienas pamatskola organizē radošo darbu konkursu reģiona 6.-9. klašu skolēniem, kur žūrijā darbojas pati rakstniece, sniedzot savu vērtējumu ikvienam jaunietim, kas rod laiku un domas jaunradei. Arī šogad maija sākumā konkursa dalībnieki tiksies Praulienas pamatskolā – uzzinās, kā kuram klājies, un vēlāk apmeklēs rakstnieci mājās.
Viņa ir vietējā, gribas teikt – viedā un mūsējā. Ilzes Indrānes dzīve ritējusi tepat Madonas pusē, laikabiedriem sasniedzamā redzeslokā. Dzimusi Lazdonas pagasta „Ciskānos", mācījusies Vestienas pamatskolā, Madonas vidusskolā, neklātienē studējusi Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Vairāk nekā 20 gadu strādājusi par skolotāju Mārcienā, par direktori un skolotāju – Kusas septiņgadīgajā skolā, par skolotāju – Praulienas 1. astoņgadīgajā skolā. Kopš 1962. gada Ilze Indrāne dzīvo lauku mājās Praulienas pagastā un nu jau 50 gadu darbojas tikai literatūras jomā.
Septiņu romānu, četru lugu, deviņu grāmatu bērniem un par bērniem, miniatūru, eseju, publicistisku rakstu autore. Pirms pieciem gadiem Ilzes Indrānes devums latviešu literatūrā tika novērtēts ar augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.
Interesanti, ka rakstnieces pirmais romāns „Lazdu laipa", kas stāsta par 1960. gadu jauniešiem, devis ierosmi brīnišķīga vides objekta sakārtošanai Madonā, Mīlestības graviņā. Par godu romāna pirmā izdevuma 50 gadu jubilejai Madonā tika atjaunots tiltiņš pilsētas 2. vidusskolas pakājē pāri Madonītes upei. Šis tiltiņš uzskatāms par prototipu romānā minētajam un veidots, ņemot vērā autores ieteikumus, kādai vajadzētu izskatīties Lazdu laipai, proti – dabiskai kā mīlestība un riskantai kā drosme. Šodienas kontekstā zīmīgi, ka, neraugoties uz to, ka kopš Ilzes Indrānes izlaiduma kalna galā būvētajā skolā pagājuši daudzi gadi, viņa pati šo skolu joprojām sauc par Madonas ģimnāziju, kaut izglītības iestādes nosaukums vairākkārt mainījies.
Būt laipas turpinātājiem – rakstīt, runāt, dziedāt un liecināt par savu laiku – tā vēlēja rakstniece romantiskā vides tēla atklāšanā, jaunu acu starojumā, esot kopā ar savu mazbērnu paaudzi un arī pati jūtoties jauna un laimīga.
Pārdomas un personiskās izjūtas rakstniece pierakstot ik dienu. Gara možums tās pavada, bet talants un iekšēji uzliktā augstā kvalitātes latiņa tekstus izslīpē mirdzošos dārgakmeņos.
Lai pateicība, apbrīna un prieks!
21.04.2017.