Aizvadītajā piektdienā Madonas, Cesvaines, Ērgļu, Varakļānu un Lubānas novada Grāmatu svētku ietvaros Madonas novada bibliotēkā norisinājās publiskā diskusija „Mediju vide Latvijā un pasaulē: kā atšķirt melus no patiesības?", kurā ar savām zināšanām un padomiem dalījās mūsu novadniece, žurnāla „Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele.
Labs ievads diskusijas tēmai bija Madonas novada bibliotēkas direktores Imeldas Saulītes pieteikums Nellijai Ločmelei. Iepazīstinot ar viņu, bibliotēkas direktore, atsaucoties uz internetā pieejamo informāciju, minēja arī, ka Nellija Ločmele ir studējusi Stokholmas universitātē, kas neatbilst patiesībai.
Informatīvais karš
Akcentējot mediju vidē pastāvošos riskus, Nellija Ločmele iezīmēja trīs būtiskus faktorus. Pirmais: mediju attīstība – cik tie ir finansiāli spēcīgi, lai spētu kvalitatīvi veikt savu darbu. Patlaban mediju finansiālā stabilitāte daudzviet pasaulē ir apdraudēta. Otrais: sociālie mediji. Latvijā (to liecināja arī ekspresbalsojums diskusijas dalībnieku vidū) sociālo tīklu vietne Facebook ir kļuvusi populārāka par vietējo sociālo mediju draugiem.lv. Sociālo mediju lietojums un līdz ar to ietekme pieaug, un daudziem sociālie tīkli jau kļūst par svarīgāko ziņu ieguves avotu, kas sev nes līdzi gan plusus, gan būtiskus mīnusus.
– Trešais faktors, kas ietekmē mūsu informācijas lauku, lai cik nepatīkami būtu to atzīt, ir informatīvais karš, kura apstākļos mēs šobrīd atrodamies. Mums kaimiņos ir valsts, kura ļoti piestrādā pie tā, lai dažādos veidos censtos mums kaitēt. To ir nepieciešams skaidri apzināties, – uzsvēra Nellija Ločmele.
Žurnāla „Ir" galvenā redaktore demonstrēja vairākus piemērus, kā publiskajā telpā nonākušās viltus ziņas, kas uzdotas par patiesām, sāk dzīvot savu dzīvi un dažkārt pat noved pie ļoti nevēlamām sekām. Par vairākiem „veiksmīgiem" dezinformācijas materiāliem, kuri drīzāk pielīdzināmi kampaņām, ir vainojamas tā dēvētās „troļļu fermas".
– Viena no šādām „troļļu fermām" tika atklāta Sanktpēterburgā. Troļļi ir interneta kaujinieku armija, un tie katru dienu nāca gluži kā uz darbu, lai veidotu viltus profilus sociālajos tīklos, radītu un izplatītu viltus informāciju. Viņu mērķis ir tādā veidā iekarot mūsu prātus. Viņi vēlas izsist no līdzsvara sabiedrību un sēt tajā bailes. Tādēļ ir būtiski saukt lietas īstajos vārdos un atzīt, ka tas, kas šobrīd notiek, ir informatīvais karš. Mēs nevaram uzvarēt karā, kuru mēs nevēlamies atzīt vai pat nenojaušam, ka tas notiek, – skaidroja Nellija Ločmele, aicinot izvairīties no viltus informācijas tālākas pavairošanas, kas nereti notiek sociālajos tīklos.
„Atbalss kambaris"
Pievēršoties sociālo tīklu, jo īpaši vietnes Facebook aizvien pieaugošajai ietekmei, Nellija Ločmele akcentēja, ka tā sev līdzi nes vienu būtisku blakni.
– Daudzi cilvēki ir norūpējušies, ka, uzturoties Facebook vidē, mēs faktiski dzīvojam tādā kā informācijas burbulī, kas tiek dēvēts par „atbalss kambari" (angļu val. – echo chamber). Tas nozīmē to, ka lielākoties dzirdam tikai tādus viedokļus, kuri saskan ar mūsu pašu domām, un daudzkārt runa vairs nav tikai par viedokļiem, bet to, ka cauri šim burbulim nenonāk arī fakti, kuri ir pretrunā mūsu pašu uzskatiem. Cauri burbulim nonāk tikai viena veida informācija, un mēs tai nekritiski sākam ticēt un dzīvojam ar uzskatu, ka arī visa pārējā pasaule tā domā. Kādēļ tas ir bīstami? Tādēļ, ka pašlaik tieši vietne Facebook kļūst par galveno veidu, kā cilvēki visā pasaulē iegūst ziņas. ASV pērn veiktais pētījums uzrāda, ka gandrīz puse valsts iedzīvotāju ziņas iegūst, galvenokārt lietojot Facebook, līdz ar to burbulis tikai plešas plašumā, – norādīja Nellija Ločmele.
To, kādas sekas tas nes, demonstrēja pērn novembrī notikušās ASV prezidenta vēlēšanas. Īsi pirms tām sociālajos tīklos ieplūda milzīgs daudzums tā dēvēto viltus ziņu attiecībā uz vienu vai otru prezidenta kandidātu, un daudzi vēlētāji savu izvēli izdarīja, nekritiski balstoties tieši uz šīm ziņām.
– Arī mums Latvijā šo situāciju ir viegli iedomāties, jo ilgstoši valstī ir bijušas nodalītas informatīvās telpas. Daļa sabiedrības pārtiek no Krievijas televīzijas kanāliem un Kremļa ziņām, un, pastaigājot pa Rīgu, dzirdot vecāku kundžu sarunā izskanam „naš preziģent" („mūsu prezidents"), varam būt visai droši, ka Raimonds Vējonis nav tas, par kuru tiek runāts. Mēs dzīvojam vienā un tajā pašā valstī, pilsētā, bet savās galvās atrodamies pilnīgi dažādās vietās. Tas ir ļoti bīstami, jo apgrūtina sapratni dažādu sabiedrības locekļu starpā, jo īpaši brīžos, kad kopīgi jāpieņem būtiski lēmumi vai jābalso par saviem priekšstāvjiem, – uzsvēra „Ir" galvenā redaktore.
Kā tad cīnīties ar šo burbuli? Jāpatur prātā, ka līdz patiesībai – vieglāk vai grūtāk – vienmēr var aizsniegties.
– Lasot, klausoties vai skatoties mediju sniegtās ziņas, mums vienmēr jāatceras, ka tas, ko vērojam, nav realitāte. Tas ir stāsts par realitāti, kuru mums kāds lasa vai ir uzrakstījis. Realitāte ir vēl soli tālāk. Tādēļ ir ļoti svarīgi, kurš mums šo stāstu stāsta. Ja vienmēr paturēsim prātā, ka ziņa, ko lasām vai vērojam, ir tikai versija par realitāti, jau būsim iestrādājuši savā galvā nelielu drošības mehānismu, kas liks saturu vērtēt kritiski un pārbaudīt. Vienmēr jābūt gataviem tam, ka ziņa var neatbilst realitātei, – neaizmirst par kritisko domāšanu aicināja Nellija Ločmele.
Vienlaikus viņa neslēpa, ka mūsdienās šo procesu apgrūtina informācijas pārbagātība.
– Kādreiz bibliotēka bija tā vieta, kur bija pieejama visplašākā informācija. Tā bija kā vieta, kurai pieslēgts maģistrālais ūdensvads, un, atgriežot krānu, mēs varējām „ieliet" tik, cik mums nepieciešams. Tagad ūdensvads ir pieslēgts mūsu mobilajam tālrunim, un informācija no tā nāk drīzāk kā no ugunsdzēsēju šļūtenes, nevis ūdenskrāna. Tādēļ ļoti būtiska ir māka atlasīt sev nepieciešamo informāciju, – skaidroja Nellija Ločmele.
Sarežģījumus cilvēkam var radīt ne tikai informācijas pārbagātība, bet arī tas, ka liela daļa no tās pirmajā acu uzmetienā šķiet bezmaksas. Arī šajā gadījumā svarīga ir kritiska pieeja, jo kāds par informāciju vienmēr ir samaksājis.
– Žurnālistika ir ļoti grūts darbs, kas reizē prasa daudz apņēmības, laika un citu resursu, tai skaitā naudas. Iedomāties, ka viss šī darba rezultāts būtu iegūstams par velti, ir kļūdaini, un, ja jūs uzskatāt, ka kāds jums par velti būs piegādājis kvalitatīvu informāciju, visticamāk – maldāties. Ja arī informācija jums ir pieejama par velti, kāds cits par to būs samaksājis, un ir ļoti svarīgi aizdomāties, kurš ir tas cits, kas maksā. Apstākļos, kad informatīvajā telpā ir bīstamība un draudi, mums ir jāpiedomā, kas sniedz informāciju, – minēja žurnāla galvenā redaktore.
Interneta portāli ir plašākais resurss, kas pašlaik piedāvā bezmaksas informāciju, taču iedziļinoties kļūst skaidrs, ka tā lielākoties ir dažādu ziņu aģentūru reproducētas ziņas un preses relīzes, kuras kāds ir vēlējies publicēt.
Reklāma aizplūst uz internetu
Nellija Ločmele diskusijā kā būtisku robežšķirtni minēja 2009. gadu, kas, kā viņa izteicās, nesa ne tikai lielāko Latvijas plašsaziņas līdzekļu kauna traipu – uzķeršanos uz TELE2 reklāmas kampaņu ar Salacgrīvā nokritušo meteorītu, bet arī ekonomisko krīzi, kas īpaši smagi atsaucās uz plašsaziņas līdzekļu finansiālo stabilitāti.
– Krīze skāra visus. Latvijai bija lielākais IKP kritums visā Eiropas Savienībā – 19%. Mediju tirgu ekonomiskā krīze skāra ļoti dramatiskā veidā. Tie zaudēja aptuveni pusi no visiem reklāmas ieņēmumiem, lai gan jau iepriekšējos gados situācija nebija rožaina. Vislielākais kritums bija drukātajiem medijiem. Tradicionāli tieši laikraksti un žurnāli ir tie, kuri Rietumu pasaulē nodarbojas ar pētniecisko žurnālistiku, un nu šis resurss ir krietni izdilis, atstājot ietekmi uz mediju vidi kopumā. Latvija šajā ziņā nebija izņēmums. Krīzes periodā teju ik dienu pienāca ziņa, ka kāds laikraksts tiek slēgts. Iedomājieties, ja tāda pilsēta kā Madona vienā dienā paliek bez sava laikraksta? Kas šo informācijas vakuumu aizpildīs? Lai mēs sociālajos tīklos ar kaut ko dalītos, kādam šī informācija ir jāievieto. Parasti tā ir mediju informācija, kas tiek pārpublicēta, taču, medijiem kļūstot aizvien liesākiem, arī informācija kļūst plānāka un paviršāka. Mediju biznesa modeli šobrīd ir piemeklējusi krīze, un tiek meklēti risinājumi, jo patlaban ASV no katra dolāra, kas tiek tērēts reklāmai internetā, 85 centus saņem divas kompānijas – Google un Facebook. Varētu domāt, ka viss rit savu gaitu. Tehnoloģijas progresa ietekmē viena otru nomaina, un tā tam ir jābūt, jo presei sekoja radio, bet radio – televīzija, un ir tikai normāli, ka tagad nākamais ir internets. Diemžēl tieši ar internetu ir problēma, jo pirmo reizi reklāmas nauda nenonāk pie satura veidotājiem. Kādreiz reklāmas līdzekļi no laikrakstiem pārcēlās uz radio, taču tas joprojām bija medijs, kas radīja saturu un nodarbojās ar žurnālistiku. Šobrīd reklāmas nauda aiziet nevis satura veidotājiem, bet izplatītājiem. Tā ir nopietna problēma, kurai tiek meklēts risinājums, – atzina Nellija Ločmele.
Viņa diskusijas dalībniekus aicināja atcerēties tās izjūtas, ar kādām viņi ziņu materiālus uztver 1. aprīlī.
– Šajā dienā, apmeklējot interneta portālus un sociālos medijus, parasti kritiski izvērtējam publicētās ziņas, piedomājot, vai tā nav joku ziņa. Aicinu šo veselīgo skepsi, uzmanību un koncentrēšanos saglabāt arī pārējās gada dienās. Tas mums ļaus būt informētākiem un pasargātākiem, – sacīja Nellija Ločmele.
Diskusijas noslēgumā tās dalībniekiem bija iespēja izvaicāt žurnāla „Ir" galveno redaktori. Viņai tika vaicāts par vairāku lielāko dienas izdevumu patiesajiem īpašniekiem, žurnāla „Ir" darbību, pašvaldības informatīvo izdevumu lomu un to, kādas ir tradicionālo mediju nākotnes perspektīvas, redzot, ka sociālie tīkli šobrīd dominē.
12.04.2017.