Cesvaines pils
Cesvaine ziemā
Meža taka Madonas apkārtnē
Madonas novada ezeri un lauki
Baltie loki Madonas parkā
Reklāma — × 150 px

Nesagaidot savu 99. dzimšanas dienu…

LAIMDOTA IVANOVA

Autors • 03.04.2017.

Nesagaidot savu 99. dzimšanas dienu…
Burtu lielums

Nesagaidot aprīli un savu 99. dzimšanas dienu, Zvaigznes dienā Filadelfijā (ASV) mūžībā aizgāja Austra Miezis (dz. Jurjāne). Austriņa no Vestienas „Kalna Dibeniem".

Austriņa. Eleganto kundzi citādāk nemēdzām saukt, iespējams, viņas izstarotās labestības dēļ. Daļu no Jurjānu dzimtas pēcnācējiem iepazinu otrajā dzimtas salidojumā 2001. gada vasarā, Austriņu mazliet vēlāk – rudenī. „Man rudenī ir jābūt Latvijā, ārkārtīgi patīk tas pelēkums, tumšums. Es augu uz laukiem, Vestienas „Kalna Dibenos", un ar novembra beigām, decembra sākumu man saistās ļoti siltas atmiņas. Kad mamma atnāca no kūts, apsēdās uz gultas, paņēma brālīti otrā pusē un dziedāja Ziemassvētku dziesmas, mācīja arī mūs," viņa stāstīja. Tajā rudenī uz pirmā sniega Vestienas kapsētā aizdedzām svecītes Austriņas vecmammai, vectēvam, agri mirušajiem diviem brāļiem un māsai. Viņas tēva Andreja Jurjāna dzimtās mājas ir „Rikšēni" Pulgošņa ezera krastā, viņas mātes (dz. Andersons) – „Kalna Dibeni". Kad mājās tika runāts par to, kas paliks „Kalna Dibenu" mājās saimniekot, deviņgadīgā Austra rakstīja tēvam vēstuli uz Rīgu, ka grib palikt: „Es palikšu tos dubļus brist, jo visi jau nevar zīdā un samtā staigāt pa Rīgas ielām", ar to domādama māsas, kas gāja Rīgā vidusskolā. Tēvs atbildēja: „Tas labi, meitiņ, ka tu tā domā."

Dzīves līkločos – līdz Filadelfijai
Austra mācījās Vestienas pamatskolā, Rīgā pabeidza vidusskolu un izstudēja par agronomi. Tad dzīves līkloči aizveda tālu projām no dzimtajām mājām – uz Vāciju un pēc tam uz ASV. Vācijā viņa izstudēja par zobārsti, bet ASV vispirms strādāja slimnīcā Vašingtonā par palīgmāsu, vēlāk radās iespēja pārcelties uz Filadelfiju un strādāt labāk atalgotu darbu. Pierast dzīvei svešumā bija tikai viena recepte – gremdēšanās darbā. Tika iegūtas arī zobārstes tiesības Savienotajās Valstīs, savā privātpraksē viņa darbojās līdz 62 gadu vecumam, bet pie pilsētas strādāja pusi no laika līdz 78 gadu vecumam. Pieredze tika gūta un veicās arī masieres darbā. Austriņas vectēvam bijušas rokas, kas dziedina, viņš varējis palīdzēt gan zirgiem, gan cilvēkiem. Līdz pat pēdējam, kad vēl spēja, arī Austriņas rokas nedzīvoja dīkā – ik jauna diena sākās ar korāli, ko nospēlēja uz klavierēm. Bet dziedniecisku labestību izstaroja viņas sirdsdarbi. Netika aizmirsta arī pirmā skola, uz to ceļoja gan vēstules, gan atbalsts. Kā uzsver Vestienas pamatskolas direktore Vera Gutāne, finansiālais atbalsts un palīdzība ir nevis simtos, bet tūkstošos vērtējama, jo skola varēja iegādāties dažādu aprīkojumu, grāmatas, atbalstīt labākos skolēnus. Savukārt pēc Austriņas māsas Mildas novēlētā ziedojuma skola iegādājās aprīkojumu mājturības kabinetam.

Ar ilgām pēc mājām
Pirmoreiz pēc garajiem gadu desmitiem Austriņa atbrauca uz Latviju 1992. gada maijā un allaž atcerējās plaukstošos bērzus un braucienu pa Vidzemes šoseju pie vīra radiem uz Valmieru. Domās un darbos, arī Latvijas ceļos, viņai allaž līdzās bija brāļa dēls Juris Jurjāns no Kanādas. Savulaik, gatavojot izstādi „Vēstules", runājām par to nozīmi Austriņas dzīvē. Viņai bija liels prieks saņemt vēstules no Latvijas. No „Kalna Dibenu" kādreizējā kaimiņa Pētera Upīša Austrai uz ASV ceļoja gan īsas un kodolīgas, gan asprātīgas un aizkustinošas rindas, arī grāmatu sūtījumi. Kādā reizē, kad Austra savā vēstulē bija izteikusi ilgas pēc mājām, sekoja atbilde: „Es Jūsu vietā dzīvotu olimpiskā mierā; vai Jūs zināt, ka mednieks zaķi nošauj tikai tāpēc, ka viņš muļķa prātā atgriežas uz to vietu, kur izcelts?" Austriņas atmiņas par izcilo selekcionāru var izlasīt izdevumā „Dobeles sapņotājs: atmiņu krājums par selekcionāru Pēteri Upīti", un akcents ir apbrīnošana, kas sākusies jau bērnībā: „Dzirdēju lielos runājam, ka Pēteris ierīkojis koku skolu, – Kas tā tāda? Koki iet skolā? Vēlākos gados kociņi saauguši aizņēma plašu nogāzi uz mūsu mājas pusi."
Kad Austriņa pati nevarēja rak­stīt, viņa allaž zvanīja un interesējās, ko viņas Latvijas cilvēki dara. Kas jauns muzejā? Ko tu pēti? Bet ap Jāņu laiku bija pilnīgi skaidrs, ka būs jautājums, vai siers ir sasiets. Tas viss kopā bija kā sapņu ceļš, pa kuru atkal pabūt mājās.

04.04.2017.

Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku

Abonē eStars.lv un lasi vairāk

Ar digitālo abonementu no 1,99 €/mēn. tu piekļūsti visiem portāla eStars.lv rakstiem. Vēlies vairāk? Izvēlies E-avīzi vai drukāto laikrakstu.

Pievienojies sarunai

Pievieno komentāru

Komentēt vari arī anonīmi — pietiek norādīt vārdu.

Reklāma — × 150 px