Aizvadītās nedēļas nogalē visā Latvijā tika pieminētas 1949. gada 25. marta padomju režīma īstenotās deportācijas, kad no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 42 000 cilvēku, no kuriem daudzi tā arī nekad neatgriezās.
Komunistiskā genocīda upurus piektdien pieminēja arī Ērgļos, kur pie genocīda upuru piemiņai veltītā akmens pulcējās gan paši represētie, gan skolēni, gan ikviens, kuru nav atstājusi vienaldzīgu šī mūsu tautas tumšā lappuse. Pēc piemiņas brīža tā dalībnieki kopīgi noskatījās Viestura Kairiša režisēto filmu „Melānijas hronika".
Ērgļu novada pašvaldības kultūras darba organizatore Sandra Avotiņa, uzrunājot pasākuma dalībniekus, akcentēja, ka mūsu tautas vēsturē ir divi datumi – 1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts -, kuri uz mūžu būs iekrāsoti melnā.
– Pēc vēstures liecībām 1949. gada 25. marts bija drūma, apmākusies diena, un tāda tā palika atmiņā arī daudziem tūkstošiem cilvēku, kuri tika sadzīti lopu vagonos un aizvesti nebūtībā. 68 gadi mūs šķir no šī traģiskā notikuma, taču sirds joprojām par to nepārstāj sāpēt. Nedz 25. martu, nedz 14. jūniju pieminot, nevajag kaunēties no asarām un atmiņām, kuras uzvirmo katrā ģimenē, kuru skārušas deportācijas, – pasākuma dalībniekus uzrunāja Sandra Avotiņa.
Vēl būdama maza meitene, 1949. gada 25. marta deportācijas piedzīvoja arī Līvija Groza, kas piemiņas brīdī ar tā dalībniekiem dalījās savās atmiņās: – Jau daudzkārt esmu šai piemiņas vietā runājusi, taču katru reizi ir kas tāds, ko vēlos teikt no jauna. Laikam ejot, atmiņas nezūd, un tādēļ arī katru gadu pulcējamies šeit – pie Ērgļu novada represēto piemiņai veltītā akmens. Domās šodien esmu arī kādā citā piemiņas vietā – Jelgavas pilsētas Svētbirzī. Jelgava ir mana dzimtā puse, un tieši no tās 1949. gada 25. martā sākās mans skarbais ceļojums uz Sibīriju. Tolaik man bija septiņi gadi, mācījos 1. klasē. Turpceļu tik spilgti neatminos, jo visu uztvēru ar bērna acīm. Pieaugušie šo notikumu izjuta kā smagu un draudīgu, mēs – bērni – to uztvērām citādāk. Vecākiem bija jācīnās par izdzīvošanu, savukārt bērniem tas vairāk raisīja interesi.
– Turpretī, kad jau 15 gadu vecumā atgriezos dzimtenē, uztvere bija būtiski mainījusies un spēju vairāk novērtēt to, kas ar mums ir noticis, – sacīja Līvija Groza.
Raugoties uz atsevišķiem mirkļiem, kuri viņai no izsūtījuma laika palikuši atmiņā, Līvija Groza izcēla vilciena ešelonu, ar ko izsūtītie vesti uz Sibīriju.
– Vēl tagad man dzīvā atmiņā ir skats ar aizrestoto ešelonu. Kādā vietā aiz Urāliem dzelzceļš meta lielu līkumu, un es caur aizrestoto lodziņu varēju ieraudzīt teju visu dzelzceļa ešelonu. Šķita, ka lopu vagonu, kuros atradās deportētie, ir bezgala daudz, – atminējās Līvija Groza.
Represētā norādīja, ka cilvēki vairākas nedēļas ilgušo ceļu pavadīja bez jebkādām ērtībām un netrūka arī cilvēka cieņu pazemojošu gadījumu. Kā vienu no tādiem Līvija Groza minēja mirkli, kad aiz Urālu kalniem deportētajiem pirmo reizi bija iespēja izkļūt no vagoniem, lai nokārtotu dabiskās vajadzības. Tas notika kailā laukā, bruņotu sargu uzraudzībā.
– Nonākot nomitinājuma vietā, grūtākais bija pats sākums. Jutām, ka pret mums ir radīts tāds noskaņojums, kā pret noziedzniekiem. Vietējie pat īsti nezināja, kas tie par cilvēkiem, kas šeit atvesti. Pazemojumu jutām brīžos, kad mūs pa gabalu apsaukāja, lietojot vārdu „latiš". Iedomājieties, kā jutās cilvēki, kuru tautība tiek uztverta jau kā lamuvārds. Protams, ar laiku situācija mainījās, jo arī nomitinājuma vietā bija cilvēki, kuri paši tika izsūtīti no dažādām Padomju Savienības malām, un cilvēki sāka iedzīvoties, taču pat tajos gadījumos, kad vietējie mums izrādīja labvēlību un vēlējās palīdzēt, viņiem to bija grūti izdarīt, jo visapkārt valdīja liela nabadzība. Mums, deportētajiem, pašiem vajadzēja visam pielāgoties un uzsākt savu dzīvi svešumā. Atminos, ka liels gardums man tolaik šķita bļodiņā sasaldēts piens, ko varēja nopirkt tirdziņā. Uzturā tika lietota rūgta eļļa, un joprojām nezinu, no kā to spieda. Tā bija jālieto gribot negribot, jo citas taukvielas nebija. Cilvēks ir izturīgs un ar laiku spēj pielāgoties un izdzīvot, – uzsvēra deportācijas pārcietusī Līvija Groza.
Atminoties skolas gaitas, Līvija Groza stāstīja, ka viņai atkārtoti bija jāiet 1. klasē, jo visi priekšmeti tika pasniegti krievu valodā. Viņas brāļiem, kam tolaik bija 15 un 16 gadu, izglītošanās bija jāpārtrauc, un, arī pēc astoņiem gadiem atgriežoties mājās, mācības turpināt vairs nebija iespējams. Pārbaudījums izsūtījumā bija arī skarbais klimats. Deportētie neko daudz sev līdzi nevarēja vest, un daudziem nebija aukstajām ziemām piemērota apģērba. 30-40 grādu liels sals bija ierasta lieta, un izsūtītajiem bija jāmācās valkāt gan vaļinkus jeb velteņus, gan vateņus, bez kā salu pārciest nebija iespējams.
– 1956. gadā, kad sākās izsūtīto brīvlaišana, jo tika atzīts, ka cilvēki deportēti nepamatoti, varēja domāt par mājupceļu, taču arī tad bija jāsaskaras ar grūtībām, jo nauda tālajam atceļam bija jāsagrabina pašiem un dzelzceļa biļetes nebija lētas. Atceros, kā, „dzīvojot uz koferiem", gaidījām pavasari, jo, lai gan atļauja atgriezties jau bija saņemta, ziemā doties ceļā nebūtu bijis prātīgi. Arī agrs pavasaris nebija braucienam piemērotākais laiks. 300 kilometru no Taras pilsētas braucām vaļējā auto uz Omsku, kur bija tuvākais dzelzceļš. Pa ceļam iegriezāmies tējnīcās, lai kaut nedaudz apsildītos. „Medusmaize" negaidīja arī atgriežoties, jo viss nu piederēja kolhozam, un dzīve atkal bija jāuzsāk faktiski no nekā, – to, kā dažu gadu laikā viņas ģimenei bija jāiziet cauri kardināliem pārmaiņu periodiem, atspoguļoja Līvija Groza.
Aicinot skolēnus noskatīties pēc Melānijas Vanagas grāmatas „Veļupes krastā" motīviem veidoto filmu „Melānijas hronika", Līvija Groza mudināja apzināties, ka, lai gan filmas autori tās veidošanā ir izmantojuši mākslinieciskās izteiksmes paņēmienus, tā lielākoties ir patiesu, Melānijas Vanagas izdzīvotu notikumu atspoguļojums.
Uzrunas noslēgumā Līvija Groza rosināja, galvenokārt jauno paaudzi, neaizmirst šīs mūsu tautai tik sāpīgās vēstures lappuses.
– Laika gaitā mūsu, kuri paši piedzīvojuši deportācijas, paliek aizvien mazāk un drīz vien vairs nebūs, kas ģimenes lokā pastāsta par to, kas ir bijis. Atmiņas nepieciešams pierakstīt, dokumentēt. Tādēļ ar lielu prieku „Ērgļu Novada Ziņu" marta numurā izlasīju Ērgļu vidusskolas 12. klases skolnieces Lāsmas Hermanes literāro sacerējumu, kurā atspoguļotas viņas tantes atmiņas par izsūtījumu. Vēlos pateikties Lāsmai par šo domrakstu un zinu, ka viņa nav vienīgā no skolēniem, kas pierakstījuši savu ģimenes locekļu atmiņas. Rakstītais paliek šo skolēnu ģi0menēm, tas paliek mūsu tautai un tās kopīgajai vēsturei, – atmiņu saglabāšanas nozīmi uzsvēra Līvija Groza.
28.03.2017.