Pēc tam, kad apstiprinājās aizdomas, ka zīdainis Aizkrauklē ir inficējies ar bīstamo leģionāru slimību, daudzi satraucās ne pa jokam. Daļa tikai tagad uzzināja, kādas briesmas sevī slēpj ūdensapgādes sistēma, ja, mēģinot ietaupīt, tiek samazināts karstā ūdens temperatūras režīms daudzdzīvokļu māju siltummezglos, tāpat privātmājās, kurās izmanto boilerus, kā rezultātā tiek radīti labvēlīgi apstākļi legionellu baktēriju izplatībai.
Tiesa, plašāka informācija par šo bīstamo slimību Latvijā izskanēja jau 2011. gadā, kad tā bija izplatījusies Rīgā (vairāk nekā 10 gadījumu) un par to vairs nevarēja neziņot.
Leģionāru slimība jeb legioneloze ir reta pneimonijas forma, taču tā ir jau pazīstama kopš 20. gadsimta vidus. Pirmais legionelozes gadījums reģistrēts 1947. gadā, bet slimību izraisošā baktērija tika identificēta 1976. gadā pēc liela uzliesmojuma Filadelfijā, ASV kara veterānu leģiona sanāksmē. Starp citu, no baktērijas atklāšanas vietas – leģionāru sanāksmes – arī radies leģionāru slimības nosaukums.
Leģionāru slimība galvenokārt ir attīstīto valstu nelaime, jo trešās pasaules valstis nevar lepoties ar modernām karstā ūdens sistēmām.
Kādā temperatūrā vairojas
Legionellas īpaši vairojas temperatūrā no 20 līdz 50 grādiem pēc Celsija, karstā un aukstā ūdens tvertnēs, cauruļvados ar nelielu ūdens plūsmu vai stāvošā ūdenī, piemēram, dzīvokļos, kur reti tiek izmantoti krāni vai dušas. Tās vairojas arī dušu, krānu vai tvertņu virsmu organiskajā aplikumā, nosēdumos, mazgāšanas iekārtu un aizbāžņu gumijas vai dabiskajās šķiedrās, ūdens sildītājos. Baktērijas iet bojā, ja ūdens temperatūra pārsniedz 65 grādus. Legionelozes baktērijas visaktīvāk „uzdarbojas" vasarā un rudenī.
Cilvēks ar legionelozi var inficēties, ieelpojot sīkus ūdens pilieniņus vai ūdens tvaiku, kad inficētais ūdens atsitas pret cietām virsmām, lietojot dušu, virpuļvannu, vai no gaisa ventilācijas un kondicionēšanas sistēmām, kā arī aizrijoties ar ūdeni un tādā veidā tam nokļūstot plaušās. Taču ar šo slimību nevar inficēties, dzerot ūdeni vai tajā peldoties un mazgājoties vannā.
Baktērijai ir jānokļūst cilvēka plaušās, lai radītu slimības izpausmes. Slimības smagums svārstās no viegla drudža līdz smagam plaušu iekaisumam. Slimības pazīmes: apetītes trūkums, mialģija (sāpes muskuļos) un galvassāpes. Ārstēšanas gadījumā letalitāte (miršanas gadījumu skaits) ir 5-10%, bet, ja slimība netiek ārstēta, tā sasniedz pat līdz 39%.
Ko katrs var darīt
Lai izvairītos no iespējamas inficēšanās dzīvesvietā, karstā un aukstā ūdens sistēmās nepieciešams nodrošināt apstākļus, kas kavētu legionellu savairošanos. Tāpat jāseko tam, lai aukstā ūdens temperatūra būtu zem +20°C, bet karstā – virs +50°C (aptuveni vienas minūtes laikā ūdeni notecinot, būtu jātek šādam ūdenim). Svarīgi ir regulāri veikt dušu galviņu tīrīšanu no organiskā un neorganiskā aplikuma, kā arī dezinficēt, izmantojot hloru saturošus dezinfekcijas līdzekļus vai ieliekot verdošā ūdenī. Tāpat vismaz reizi nedēļā dažas minūtes būtu jātecina ūdens krānos un dušās, kas tiek reti izmantoti. Tas jādara arī ikreiz pirms ūdens lietošanas pēc ilgstošas prombūtnes.
Atklāts gan ir jautājums, vai, vēloties taupīt, iedzīvotāji ievēros šos ieteikumus, piemēram, regulāri notecināt karsto ūdeni. Tāpēc epidemiologi pieļauj, ka infekciju slimības izplatība Latvijā vēl nemazināsies.
Apsaimniekotāja rīcības jautājums
Viedokli par pasākumiem, kas būtu jāveic, lai novērstu iedzīvotāju inficēšanās risku, lūdzu izteikt Madonas novada domes priekšsēdētāju, pašvaldības kapitāldaļu turētāja pārstāvi vairākos uzņēmumos Andreju Ceļapīteru.
– Pašvaldības uzņēmumi – gan SIA „Madonas siltums", gan AS „Madonas ūdens" – atbilstoši normatīvajiem aktiem nodrošina ūdensapgādes un citus pakalpojumus iedzīvotājiem. Savukārt par karstā ūdens režīmu, tā padeves laikiem daudzdzīvokļu mājās lemj paši kopīpašnieki ar namu apsaimniekotāju. Tas viss siltummezglā ir ieprogrammējams – kādu režīmu iedzīvotāji izvēlas, tādu arī saliek. Droši vien pēc leģionāru slimības uzliesmojuma tam būtu jāpievērš lielāka uzmanība un diez vai vajadzētu izvēlēties tādu karstā ūdens režīmu, kas var sekmēt legionellas infekcijas perēkļa izveidošanos. Protams, būtu ieteicams siltummezglā uzstādīt tādu karstā ūdens režīmu, kur legionellas nevarētu vairoties. Tiesa, tad droši vien būtu lielāki zudumi cirkulācijas sistēmā un vairāk būtu jāmaksā, bet tādā gadījumā noteikti samazinātos inficēšanās risks. Iespējams, profilakses nolūkos iekšējo tīklu apkalpotājam kopā ar mājas apsaimniekotāju šad tad vajadzētu veikt ūdensapgādes sistēmas izkarsēšanu virs 65 grādiem un tās skalošanu, lai legionellas, ja tādas tur ir, ietu bojā. Katrā ziņā tas ir tikai mājas apsaimniekotāja un iedzīvotāju, nevis pakalpojumu sniedzēju, rīcības jautājums, – akcentēja Andrejs Ceļapīters.
Rekomendē ievērot režīmu
Arī SIA „Madonas siltums" valdes loceklis Uldis Lielvalodis un siltumenerģētikas inženieris Ivars Grandāns rekomendē iedzīvotājiem lemt par būvnormatīvos noteiktā režīma ievērošanu karstajam ūdenim.
Jau tagad ir noteikts, ka karstajam ūdenim siltummezglā ir jābūt uzstādītai tādai temperatūrai, kas vismaz nav mazāka par 50 grādiem. Beidzamajos gados Madonas pilsētā, lai samazinātu maksu par apkuri un vasaras mēnešos – par tā saucamo čūsku vannasistabā, gan ir visai izplatīti izmantot dažādu karstā ūdens režīmu, lai gan speciālisti, ņemot vērā to, ka slimību izraisošā baktērija vairojas ūdensapgādes sistēmā, aicina to „netraumēt", piemēram, naktīs nepazeminot karstā ūdens temperatūru ūdensapgādes sistēmā.
– Leģionāru slimība daudzās pasaules valstīs nav nekas jauns, vienīgi pie mums tā tikai tagad sāk uzņemt apgriezienus. Tā ir ļoti bīstama slimība, kuru tik vienkārši nevar izārstēt, tāpēc droši vien, uzstādot karstā ūdens režīmu, tomēr vajadzētu pieturēties pie temperatūras, kas nav zemāka par 50 grādiem, bet speciālisti to pat iesaka uzstādīt līdz 60 grādiem. Madonā gan daudzās mājās nakts stundās karstā ūdens temperatūras režīms tiek samazināts, un arī dienā iedzīvotāji to izvēlas dažādu, dažviet tas tiek sakarsēts tikai līdz 45 grādiem. Tādā gadījumā vismaz vakara stundās karstā ūdens temperatūra būtu jānoregulē uz 55 grādiem. Turklāt no siltuma patēriņa daudzuma nekas būtiski nemainīsies. Ja karstais ūdens būs uzstādīts 55 grādu robežās, mazgājoties vairāk tiks lietots arī aukstais ūdens, un galarezultāts būs tāds pats, kā tad, ja ūdens tiek uzkarsēts tikai līdz 45 grādiem. Pieļauju, ka tagad, kad ziņa par inficēšanās risku ar leģionāru slimību ir sasniegusi daudzus iedzīvotājus, attiecīgi tiks izdarīti secinājumi un attieksme mainīsies. Veselība jau visiem ir tikai viena. Atbalstu arī priekšlikumu ik pa laikam ūdensapgādes sistēmu profilakses nolūkos izkarsēt 70 grādos, lai savairoties legionellām nebūtu iespējams, – atzīmēja Ivars Grandāns.
Panākuši vienošanos
Veselības ministre Anda Čakša un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens panākuši vienošanos par risinājumiem legionellas baktērijas izplatības novēršanai, un tuvākajā laikā Ekonomikas ministrija virzīs grozījumus Ministru kabineta noteikumos, kas regulē dzīvojamo māju sanitāro apkopi.
Veselības ministrija ir izstrādājusi priekšlikumus attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos, rosinot noteikt, ka dzīvojamās mājas pārvaldītājam ir pienākums nodrošināt būvnormatīva par ēku iekšējo ūdensvadu noteikto karstā ūdens temperatūras režīmu un temperatūras kontroles pasākumus. Karstā ūdens temperatūrai izdales vietā (tai skaitā katrā dzīvoklī) ir jābūt ne zemākai par 55°C.
Lai nepieļautu dzīvojamās mājas īpašnieku un citu mājā dzīvojošo personu inficēšanos ar legionelozi, dzīvojamās mājas pārvaldītājam regulāri būtu jāveic ēkas iekšējo ūdensvadu un siltummezglu apsekošana un novērtēšana, kā arī riska faktoru novēršana. Savukārt, konstatējot dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmā infekcijas izraisītāju klātbūtni, ēkas pārvaldītājam būtu pienākums nekavējoties brīdināt mājas īpašniekus un citus tās iedzīvotājus, sniedzot informāciju par attiecīgo slimību un ieteikumus tās profilaksei, kā arī informēt par pasākumiem, kas tiks veikti, lai novērstu iedzīvotāju inficēšanās risku.
24.03.2017.