Ikkatrs rokdarbiņš ir skaists, unikāls un prasījis lielu darbu, pacietību no tā darinātāja. Raksta autores subjektīvajā viedoklī kvilinga jeb papīra strēmelīšu tehnikā radītie darbiņi izceļas jo īpaši. Pirmkārt, šī nodarbe Latvijā vai vismaz Madonas pusē ir samērā jauna. Līdz ar to tā pamatā tiek apgūta pašmācības ceļā, taču galarezultāts ir teju vai mākslas darbs.
Tāds secinājums rodas, arī aplūkojot MARUTAS GRAVĀNES darinātos apsveikumus kvilinga tehnikā. Rokdarbniece atklāj, ka ar kvilingu aizrāvusies pirms pieciem gadiem: – Sākumskolas un mājturības, vizuālās mākslas skolotājiem tika organizēti kursi Madonā. Tajos mācīja visu ko, parādot arī kvilingu. Par to iepriekš neko nezināju, šķiet, ka Madonas pusē kopumā tā ir samērā jauna nodarbošanās. Parādīja darbiņus, grāmatas un dažus pamatelementus, ko pašiem izdarīt praktiski. Vispār esmu rokdarbniece, tādēļ radās par to interese, sapratu, ka tas ir kas vienreizējs un kolosāls. Tā arī pamazām sāku. Protams, pirmie darbiņi sanāca visādi, kā saka, pirmie kucēni jāslīcina… Tagad paskatoties šķiet – ārprāts!
Pašā iesākumā Maruta papīra strēmelītes tinusi uz zobu bakstāmā ar iegriezumu; šobrīd jau iegādāti speciālie instrumenti. Satinot papīra strēmelītes, tās tiek izlocītas vēlamajā formā, veidojot spirālveida ziedus, lapas un citus elementus. Tad tie tiek uzlīmēti uz kartona ar PVA līmi, veidojot iecerēto kompozīciju un attēlu.
– Ļoti cītīgi sāku skatīties internetā, papētīju arī videopamācības. Mazliet vairāk pie tā piestrādāju, lai iemācītos labāk. Tas ir ļoti liels darbs, arī laikietilpīgs. Darbiņš prasa pirkstu veiklību un ir ķimerīgs – tas nav domāts visiem. Tāpat tam ir nepieciešama kaut kāda krāsu un kompozīcijas izjūta, radoša dzirksts. Pati joprojām turpinu piestrādāt pie tā, lai darbiņi būtu mākslinieciskāki. Pat pavisam vienkāršs darbiņš (kādu, piemēram, mēdzu pamācīt bērniem – lai uztaisa vienu puķīti) jau prasa vismaz stundu. Lielākam darbiņam aiziet vai visa diena. Pārsvarā top apsveikumi, kā saskaitīju, šo piecu gadu laikā, kopš darbojos, ir tapuši kādi 230-240. Vairums, protams, jau ir atdāvināti. Var izgatavot arī glezniņas, kārbiņas un daudz ko citu, – viņa pastāsta.
Maruta Gravāne ikdienā strādā par skolotāju Liezēres pamatskolā, arī vada Liezēres mazpulku, tādēļ rokdarbiem ļoti daudz laika nesanāk. Tomēr tas ir mīļš hobijs. Citi pat mudina gatavos darbiņus mēģināt pārdot. – Tas varbūt nav tik dārgs prieks, un materiālus varu iegādāties tepat „Papīra" veikalā. Var nopirkt gan gatavas sloksnītes, gan pati griežu, jo gribas pēc iespējas dažādākas krāsas. Tomēr visvairāk jau tas prasa laiku. Ja pie viena apsveikuma esmu pavadījusi 10 stundu, diez vai pircējs to tā novērtētu.
Saprotams, ka tik rūpīgs un smalks darbs prasa lielu pacietību un koncentrēšanos, tādēļ daudz pie tā atpūsties vai, kā saka, relaksēties nesanāk. Tomēr, kad esi visu salicis kopā un salīmējis, tiešām ir prieks un gandarījums, jo sevišķi, ja arī vēl citiem patīk.
24.03.2017.