Martā Ļaudonas bibliotēkas apmeklētājus priecē vietējās rokdarbnieces SARMĪTES BĀRBALES izšūto darbiņu izstāde „Esejas krustdūrienā". Darbiņi ir smalki, atspoguļo dažādu tematiku, un var tikai apbrīnot tajos ieguldīto prasmi, laiku, pacietību – neviens laukumiņš nav atstāts neizšūts, un katrs izšuvums ir kā atsevišķs mākslas darbs.
Šābrīža aktualitāte izšuvumos Sarmītei ir pulksteņi. Viņas mājās nav neviena veikalā pirkta laikrāža, no tiem palicis tikai pulksteņa mehānisms, kas iestrādāts izšūtajā darbiņā. – Savu darbiņu bildes mēdzu ievietot arī draugiem.lv, kāda kundze gados man atsūtīja komentāru: „Man krustdūriens asociējas ar vecmāmiņu un spilveniem, nekādi ar pulksteni", – apkārtējo atsauksmēs padalās Sarmīte. Viņa atklāj, ka ideja netieši nākusi no viņas mammas, kura ir gleznotāja: – Vienu brīdi bija nācis modē, ka gleznās ievietots pulkstenis. Uzgleznota glezna un stūrītī – pulkstenis. Nodomāju – kāpēc es nevarētu to izšūt? Darbiņus darinu tikai dāvināšanai, realizācija tur nekāda nesanāks. Pašizmaksa ir pārāk liela, tik augstu šādu darbu Latvijā tomēr nevērtē. Tas ir vairāk sev un dāvināšanas priekam. No visiem izšūtajiem darbiem, kas varētu būt jau simtos, pašai vismīļākais ir pulkstenis ar sievieti un vīrieti. To izšuvu pati sev, nevienam nedāvināšu un neatdošu. Pārējie darbiņi kaut kā pamainās vai nav tik žēl atdāvināt.
Jautāta, cik ilgi pievērsusies izšūšanai, Sarmīte Bārbale atbild, ka jau kopš skolas laika. – Izšūt sāku skolas laikā, tas iepatikās, piedalījos pat valsts olimpiādē, kad arī tapa pirmais lielais darbiņš – tīģerīši. Tā visu šo laiku esmu turpinājusi izšūt. Iepriekš man izstāde Ļaudonas bibliotēkā bija pirms sešiem gadiem, kā skatos, no tās ir palikuši vairs tikai pāris darbiņu. Pamazām tie aiziet prom, tiek atdāvināti. Ir jau mazliet žēl atdot, bet, protams, saprotu – kur tad es tos visus glabāšu (smejas).
Sarmīte izmācījusies Ežezera krastā, toreizējā Krāslavas rajonā. Pēc skolas vienubrīd pat apsvērusi domu tālāk studēt kādu radošu profesiju, tomēr uzvarējis pragmatiskums:
– Mājās man ir piemērs – mamma, viņa ir māksliniece, keramiķe. No bērnības atceros piemēru, ka uz kāzām viņai palūdz uztaisīt medaļas, bet pēc tam prasa: „Kāpēc tik dārgi?" Bet kā? Māls, glazūra, elektrība, kur vēl darbs. Tādēļ Rēzeknē izmācījos par ekonomisti, radošās nodarbes atstājot vaļaspriekam. Esmu ekonomiste, kura nemāk ekonomēt uz diegiem (smejas).
Nu ir pagājuši jau 12 gadu, kopš Sarmīte ieprecējusies Ļaudonā. Zīmīgi, ka arī vīrs Ilmārs ir iesaistījies sievas radošajā darbībā – viņa nopelns ir dekoratīvie rāmīši, kas izgatavoti no bērza koka un kopā ar izšuvumiem veido ļoti oriģinālu dekoru. Savukārt dēls un meita iemēģinājuši roku izšūšanā, izrādot interesi par šo smalko nodarbi.
Sarmīte izšuvusi arī glezniņu ar reliģisku motīvu, tiek izgatavoti dažādi apsveikumi uz svētkiem, piemēram, eņģelīši Ziemassvētkiem. Apsveikumus viņa izgatavo ne tikai no izšuvumiem, bet arī ar smalkiem izgriezumiem. Ir notamborēta sega, aizkari, kaklarotas, piespraudītes pie apģērba. Interesants ir izmēģinātais origami 3D efektā, kad no salocītām detaļām var izveidot dažādus dizaina elementus. Tā ir tapusi vāze, gulbītis. Darbi domāti ne vien skaistumam, bet arī praktiskai lietošanai. Sarmīte pati ir samūrējusi puķudobi ar visu grozu, izveidojusi soliņu un galdiņu, sapinusi grozus, apšuvusi ar izšuvumiem vecus krēslus.
– Visvairāk šajā procesā man patīk tas, ka citam nekā tāda nebūs. Vislielākais prieks ir par to, ko pati savām rokām varu radīt. Jā, es māku arī adīt, tamborēt. Piemēram, zinu, ka vīram, medībās ejot, vajag zeķes, bet es drīzāk izšūšu kādu darbiņu, nevis noadīšu zeķes. Tas ir daudz radošāk, tas arī nav gluži tas pats, kā nopirkt gatavos izšūšanas komplektiņus, kur ir jau parādīts zīmējums, klāt piemeklēti diegi ar visām krāsām. Protams, tas arī ir interesanti. Bet man patīk pašai piedomāt un ielikt izšuvumā savu. Arī rokdarbos man patīk strādāt tā, lai iznākums būtu kas oriģināls – tāds, ko otram diez vai atradīsi, – secina Sarmīte.
17.03.2017.