Tālā senatnē ēdiena saglabāšanai to novietoja vēsās alās, ieraka zemē, sniegā. Zemēs ar aukstu klimatu pārtiku ziemā glabāja laukā, pie mums veidoja tā saucamos ledus pagrabus – nelielas telpas, kurās ievietoja no ūdenskrātuvēm izlauztu, ar zemi, salmiem vai kūdru apbērtu ledus gabalu kaudzi. Šādā telpā ledus saglabājās līdz vasarai un nodrošināja pietiekami zemu temperatūru. Gaļas produktus saglabāt palīdzēja arī sāls.
Par pirmo nopietno ledusskapja prototipu var uzskatīt 1805. gadā amerikāņu izgudrotāja Olivera Evansa radīto „dzesējamo mašīnu", kuru vēlāk uzlaboja citi izgudrotāji. 19. gadsimta otrajā pusē vācietis Karls fon Lindens patentēja nevis pašu ierīci, bet gan gāzu sašķidrināšanas tehnoloģiju zemu temperatūru iegūšanai.
Ar sašķidrinātu gāzi dzesēti ledusskapji ASV virtuvēs parādījās aptuveni 1910. gadā. To izmēri un ārējais izskats būtiski atšķīrās no mūsdienu modeļiem: ledusskapis aizņēma vismaz kvadrātmetru, tā saldējamā kamera bija piecas reizes mazāka, tam bija koka korpuss. Kompresoru darbināja elektromotors ar siksnas pārvadu, turklāt ierīces gultņus reizi nedēļā vajadzēja ieeļļot. Bojājuma gadījumā ledusskapis kļuva bīstams veselībai – tajos izmantoja indīgo sēra anhidrīdu un amonjaku, noplūdes izraisīja vairāku cilvēku nāvi. 1924. gadā ASV uzņēmums General Electric laida pārdošanā ledusskapjus ar tērauda apvalkā ieslēgtu kompresoru. Pēc šī izgudrojuma ledusskapis sāka iekarot virtuves. 1930. gadā to lietoja jau 60% ASV mājsaimniecību, pēc kara šādu līmeni drīz vien sasniedza arī Eiropas attīstītākās valstis. Parādījās ledusskapji ar metāla korpusu, labāku hermētiskumu un mazākiem izmēriem. Tiem jau bija divas kameras – saldēšanai un atdzesēšanai. Kā dzesētāju sāka izmantot veselībai mazāk kaitīgo freona gāzi, pēc kāda laika tās lietošanu gan vajadzēja pārtraukt, jo, noplūstot atmosfērā, tā noārda ozona slāni.
Pats dzesēšanas princips palicis līdzīgs no pirmsākumiem līdz mūsu dienām: pa caurulēm dzesēšanas kamerā iesūknē šķidru gāzi. Kameras sienās caurulītes ir platākas, tādēļ gāze iztvaiko, atdziest un atņem kamerai siltumu. Kompresors gāzi no kameras aizsūknē, atkal saspiež, tā sakarst. Sasilušo gāzi ievada ledusskapja aizmugurē esošajā radiatorā, kur tā siltumu atdod apkārtējai telpai, faktiski apsildot virtuvi, atdziestot kļūst atkal šķidra, un cikls sākas no jauna. Kompresora darbināšanai nepieciešama no ārienes pievadīta papildu enerģija. Ledusskapis neražo aukstumu, bet strādā kā siltuma sūknis, izvadot siltumu no saldējamās kameras.
10.03.2017.